Iecerēto IZM  struktūru var apskatīt šeit!

IZM vadība ir izvērtējusi funkcijas un analizējusi to darbību, kā arī ņēmusi vērā darbinieku ieteikumus. Daudz ir runāts dažādās konferencēs un semināros, kā arī publiskajā telpā par valsts pārvaldes cilvēkresursu kvalitāti un demotivāciju, tādēļ apsveicama ir ideja turpmāk objektīvi vērtēt darbinieku sniegumu, izaugsmes un karjeras attīstības iespējas, kā arī kvalifikācijai atbilstoša atalgojuma piemērošanu. Iespējams tieši šīs pārmaiņas ļaus ministrijai veiksmīgāk realizēt reformas vispārējā, profesionālajā, augstākajā izglītībā, kā arī zinātnē.

Vislielākās diskusijas publiskajā telpā izraisīja augstākās izglītības un zinātnes departamentu apvienošana, tajā pašā laikā tiek nodalīta profesionālā izglītība no vispārējās izglītības. Nozares pārvaldības struktūrai jākalpo nozares tendencēm. Ja mēs skaidri apzināmies, ka augstākā izglītība ir atrauta no zinātnes, tad to tuvināšanos var nodrošināt vienota vadība. Savukārt profesionālajā izglītībā šobrīd tiek īstenotas nozīmīgas reformas, un to prasmīga koordinēšana ir kritiski svarīga, lai reformas tiktu īstenotas veiksmīgi. Jau šobrīd nepietiekama atbildīgās sttruktūras kapacitāte ir negatīvi ietekmējusi reformu virzību, tādēļ atbalstām par profesionālo izglītību atbildīgo IZM iekšējo struktūru stiprināšanu.

Viena no lielākajām valsts pārvaldes problēmām ir dažādu horizontālu jautājumu nesaskaņošana iekšējās struktūrās, pēctecības trūkums un politiski motīvi iekšējo reformu veikšanā. Lai panāktu reālu uzlabojumus izglītībā, IZM jābūt kā vienotam organismam, iekšējām struktūrām būtu jādarbojas savstarpēji saskaņoti un vienlaikus pietiekami elastīgi, lai vajadzīgajā brīdī nodrošinātu nepieciešamo uzmanību prioritārajiem un resursietilpīgākajiem jautājumiem. Pozitīvi vērtējams, ka jaunajā IZM struktūrā par Profesionālās izglītības departamentu atbildēs tas pats valsts sekretāra vietnieks, kas par Vispārējās izglītības un Augstākās izglītības un zinātnes departamentiem. Ceram, ka tas uzlabos savstarpēju saskaņotību starp dažādu izglītības veidu politikas iniciatīvām.

Aicinām IZM reformu un struktūru maiņas procesos nepazaudēt būtisku izglītības procesu cilvēka dzīves garumā – mūžizglītību, kas jaunajā IZM struktūrā  neatspoguļojas kā caurviju process, bet piesaistīta profesionālajai izglītībai. Saskaņā ar Mūžizglītības politikas pamatnostādnēm, mūžizglītība ir process, kas balstās uz mainīgām vajadzībām iegūt zināšanas, prasmes, pieredzi, lai paaugstinātu vai mainītu savu kvalifikāciju atbilstoši darba tirgus prasībām un savām interesēm un vajadzībām. Mūžizglītība apvieno neformālo mācīšanos ar formālo izglītību, attīsta iedzimtas spējas līdztekus jaunām kompetencēm.*

LDDK aicina ministriju arī turpmāk būt atvērtiem pret sadarbību ar sociālajiem partneriem, un – caur tiem – ar nozaru ekspertu padomēm, lai nodrošinātu īstenoto reformu ilgtspēju un nodrošinātu izglītības pozitīvu ietekmi uz tautsaimniecības attīstību.

*Saskaņā ar Mūžizglītības politikas pamatnostādnēm 2007.–2013.gadam.

Šobrīd Labklājības ministrija iecerējusi pensionēšanās vecuma pakāpenisku paaugstināšanu sākot no 2014.gada no pašreizējiem 62 gadiem līdz 65 gadiem: pa 3 mēnešiem ar 2014.gada 1.janvāri un 2015.gada 1.janvāri; pa 6 mēnešiem ar 2016.gada 1.janvāri līdz 2020.gadam. Vienlaikus notiks pakāpeniska pensionēšanās vecumu paaugstināšana priekšlaicīgajām pensijām līdz 63 gadu vecumam. Tāpat uzsvērta vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamā apdrošināšanas stāža paaugstināšana līdz 15 gadiem, sākot ar 2014.gadu, un līdz 20 gadiem, sākot ar 2020.gadu.

Maģiskais 65

Tendence palielināt pensionēšanās vecumu ir tipiska parādība šodien Eiropā. Tā saistīta ar bažām par Eiropas novecošanos, kuru pat vairs nespēs glābt imigrantu pieplūdums, kurš kādu brīdi ir nodrošinājis Rietumeiropas sociālo labklājību. Kādreizējā Eiropas Parlamenta Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vadītāja vietniece Gabriela Staunere aicinājusi pensijas veidot individualizētākas un nepaļauties uz paaudžu sociālo solidaritāti.

Igaunijā pensionēšanās vecums sievietēm šobrīd tiek palielināts līdz vīriešu pensionēšanās vecumam – 63 gadiem. Sākot ar 2017.gadu, tas pakāpeniski paaugstināsies – ik gadu par 3 mēnešiem līdz tas sasniegs 65 gadus 2026.gadā. Arī Lietuvā no 2012.gada pensionēšanās vecumu līdz 65 gadiem pakāpeniski paaugstinās: sievietēm – ik gadu paaugstinot par četriem mēnešiem; vīriešiem – par diviem mēnešiem.

Ungārijā, Slovēnijā, Lielbritānijā pensionēšanās vecums 2020. gadā sasniegs 65 gadus, Vācijā tas būs 66 gadi, bet Nīderlandē 2025. gadā – pat 67 gadi.

Pastāv alternatīvas

Tomēr ne visur pensijas vecums tiks noteikts mehāniski, izejot no ilgtermiņa prognozēm par nodarbinātajiem un vidējo vecumu. Dānijā, piemēram, tas būs saistīts ar reālo dzīves ilgumu, nevis prognozēto. Dāņi, atbilstoši 2006. gadā pieņemtajam likumam, pensionēšanās vecumu nosaka atbilstoši vidējam paredzamajam dzīves ilgumam un garantēto pensiju maksās vien 14 gadus. Likums stāsies spēkā vien sākot ar 2025.g un tas paredz, ka, pieaugot dzīves ilgumam, vienlaicīgi paaugstinās arī pensionēšanās vecums. Likumā noteikts, ka saskaņā ar šo plānu pensijā Dānijā nedrīkstēs iet ātrāk nekā 19 gadus pirms vidējā dzīves ilguma un saņemt valsts garantēto pensiju 14 gadus pirms vidējā dzīves ilguma. Šobrīd vidējais dzīves ilgums Dānijā ir 81.g, kas nozīmē, ka pensijā var iet 62.g.vecumā, bet tikai 67 gados var sākt saņemt pensiju. Pirmos piecus pensijas dzīves gadus pensionārs atbild par savu pensiju pats; viņš dzīvo no paša uzkrātā nevis no garantētās valsts pensijas.

Savukārt Čehijā sievietēm pensionēšanās vecums saistīts arī ar dzīves laikā radīto bērnu skaitu. Kaut gan arī Čehījā 2030. gadā pensijas vecums būs 65 gadi, sievietēm, kurām ir divi vai vairāk bērni joprojām būs tiesības pensionēties trīs gadus agrāk.

Rietumeiropā jau kādu laiku pastāv alternatīvas monetārās sistēmas, kuras atbalsta vietējās pašpārvaldes un tās netiek uzskatītas par draudiem pastāvošajai tirgus ekonomikai. LETS radās astoņdesmitajos gados Kanādā, tās otrais uzplaukuma vilnis, šādām sistēmām izplatoties arī šaipus kontinenta, bija vērojams deviņdesmito gadu sākumā, it īpaši Vācijā, Šveicē, Nīderlandē, kā arī Lielbritānijā u.c.

LETS ir slēgta apmaiņas sistēma, kurās dalībnieki maina pakalpojumus un preces, iegūstot noteiktu skaitu kādu noteiktu vienību. Sistēmas ietvaros indivīdi darbību uzsāk ar nulli šo monetāro vienību. Katram ir neierobežotas iespējas iegūt pakalpojumus vai preces uz bezpeļņas kredīta. Reizēm gan sistēmas administratīvā pārvalde ierobežo šī kredīta apmēru, taču to mērķis nav novērst pakalpojumu trūkumu, bet gan uzturēt sistēmā balansu. Šādā sistēmā valūta tiek izmantota nevis kā uzkrājoša vērtība, bet gan kā mērvienība. “No šāda skatupunkta cilvēki nekad nav bez naudas, ja vien ir gatavi un spēj tirgoties,” norāda pētnieki  Jefs fan Oujtsels un Katraina Fanderveidena.

Tomēr šīs sistēmas lielākais trūkums ir cilvēku nespēja domāt plašāk par valūtas tradicionālajām īpašībām un ikdienā tik ierasto monetāro sistēmu. Pētot neveiksmīgu mēģinājumu uzturēt LETS sistēmu kādā Londonas Rietumu rajonā, Terēza Dž. Aldridža un Alans Patersons konstatēja, ka iedzīvotājiem bija grūti atteikties no tirgus ekonomikas un monetārās sistēmas principiem. Viņi tos piemēroja arī Lokālajā maiņas tirdzniecības sistēmā. Tādējādi, piemēram, kreditēšana tika uztverta kā negatīva parādība, kā dēļ cilvēki vairījās izmantot otra pakalpojumus. Turklāt cilvēki nespēja psiholoģiski veikt darījumus bez naudas iesaistes. Kāds no informantiem pētniekiem atklāti arī atzina: “Mēs cenšamies izvairīties no monetārās sistēmas, bet cilvēkiem ir iesakņojusies vērtības izpratne sasaistē ar naudu.”

Tāpēc reizumis šādās sistēmās tiek ieviesta kāda paralēla valūta– Argentīnā pastāv Red Global de Clubes de Trueque, kur bartera darījumos tiek izmantota “sociālā valūta”. Klubu dalībnieki var mainīt ne tikai preci pret preci, bet tā vietā saņemt valūtu Red Global de Trueque, kuru iespējams mainīt pret citām precēm jebkurā no bartera klubiem visā valstī. Šādā gadījumā iespējams maiņas sistēmas izplatīt plašākā teritorijā, ne tikai vienas kopienas ietvaros un jau atgādina klasiskās valūtas īpašības. Turklāt tas arī prasa lielākus resursus un pūliņus sistēmas uzturēšanai. Savukārt savā kopienā radīt apmaiņas sistēmas nav sarežģīti un laikietilpīgi – nepieciešama vien iniciatīva un atvērtība savstarpējai sadarbībai.

Jāņem vērā, ka pēc OECD rādītājiem Latvijas skolēni vielas apgūšanas ziņā nav starp labākajiem, bet gan ir viduvēji salīdzinājumā ar citām valstīm. Paildzinot mācību gadu un nepalielinot apgūstamo saturu, slodze būtu mazāka, tas palīdzētu skolēniem kvalitatīvāk apgūt mācību priekšmetu vielu, jo skolotājam būtu vairāk laika izskaidrot skolēniem jaunapgūstamo mācību saturu. Skolotājs spētu gan atbalstīt vājākos, gan stiprināt gudrākos.

Latvijā mācību gads ir viens no īsākajiem pasaulē, un, iespējams, tas ir viens no cēloņiem mūsu bērnu viduvējām sekmēm mācībās. Visdrīzāk trīs mēnešus ilgs skolas brīvlaiks kādreiz tika noteikts lai jaunieši palīdzētu lauku darbos. Taču tagad no agrārās ekonomikas tautsaimniecība virzās uz zināšanu ekonomiku un vairs tik lielā mērā nav nepieciešama bērnu palīdzība lauku darbos, īpaši ņemot vērā ka kolhozi ir likvidēti un darba vietu lauksaimniecībā palicis maz.

Drīzāk šobrīd trīs mēnešus ilgs mācību brīvlaiks ir problemātisks vecākiem, kuriem jādomā, kur šajā laikā atstāt bērnus. Īpašas grūtības ir tiem, kam nav savas lauku vecmāmiņas. Mēnesi atvaļinājuma var pavadīt ar bērnu, otru mēnesi iekārtot bērnu nometnēs, bet trīs mēnešu brīvdienu noorganizēšana ir sarežģīta.

Tāpat problēma ir, ka daudzi bērni trīs mēnešu laikā daudz ko aizmirst no apgūtās vielas, tāpēc mācību gada sākums ir jāvelta vielas atkārtošanai. Ja starplaiks starp mācībām būtu īsāks, mazāk laika būtu jāvelta, lai atcerētos iepriekš iemācīto, bet varētu ātrāk virzīties uz priekšu jaunas vielas apgūšanai.

Pagarinot mācību gada ilgumu, īstermiņā valstij tas izmaksās dārgāk, jo bērnam mēnesis skolā izmaksā vairāk nekā ārpus tās. Tomēr ilgtermiņā valsts ekonomikai tas būs ieguvums, jo kvalitatīva izglītība nodrošinās augstāku atdevi, kad indivīds iesaistīsies darba tirgū. Tāpēc uzskatu, ka skolēnu mācību gada pagarināšana dotu labumu izglītības sistēmai un ekonomikai ilgtermiņā.

Tomēr neapšaubāmi mācību gada pagarināšana ir jāsaista ar atalgojuma paaugstināšanu skolotājiem, jo garāks atvaļinājums ir būtisks labums un iemesls kāpēc daudzi strādāja skolā pat ņemot vērā skolotāju nelielo algu. Ja netiks uzlabota skolotāju alga, mēs riskējam pazaudēt daļu labāko skolotāju.

Lai arī kopējā valdības rīcības plāna prezentācija sastāv no vairāk nekā 15 izvērstām sadaļām, visplašāko atbalsi un skaļākās domapmaiņas sabiedrībā radīja piedāvājums pagarināt mācību gadu skolās. Precizējuma labad jāpiebilst, ka šis jautājums ir daļa no plašākas tēmas par mācību darba noslodzi.

Jau iepriekš esmu uzsvēris, ka neviena no būtiskām reformām izglītībā netiks īstenota, iekams par to nebūs notikusi plaša diskusija ar iesaistīto pušu pārstāvjiem un ņemti vērā visi racionālie argumenti. Vārds „racionālie” ir mazliet jāpasvītro, jo svarīgi pamanīt, ka dažkārt mūsu izvēles nosaka arī pieradums un emocionāli priekšstati, taču tie itin bieži izrādās kavēkļi tādu risinājumu ieviešanai, kas patiesībā būtiski atvieglotu un sakārtotu mūsu dzīvi.

Analizējot situāciju ar esošo slodzes izkārtojumu mācību gada laikā, esmu sastapies ar virkni iebildumu no bērnu un vecāku puses un aicinājumiem situāciju risināt. Šobrīd atsevišķos izglītības posmos pusaudžu vecuma skolēnu slodzes izkārtojums paredz, ka jaunajiem cilvēkiem jāmācās 36 stundas nedēļā, turklāt mājās jāpilda mājas darbi. Atgādināšu, ka 40 stundu darba nedēļa ir pieaugušu cilvēku norma, bet tas ir par daudz augošiem organismiem. Mācību gada pagarināšana ļautu samazināt stundu skaitu dienā.

Daudzās mācību stundas un blīvais mācību saturs, īpaši tumšajos rudens un ziemas mēnešos, neveicina kvalitatīvu un dziļu mācību vielas apguvi. Pagarinot mācību gadu, rastos iespēja veltīt vairāk laika mācību vielas apguvei – mācīties lēnāk un pamatīgāk. Savukārt, pienākot siltajiem mēnešiem, mācības varētu organizēt, izmantojot interaktīvas mācību metodes – stundas svaigā gaisā, ekskursijas, projektu darbus,

Vecāki savukārt iebilst pret to, ka, pārnākot mājās, bērniem ir jāpilda mājas darbi. Tas vai nu atņem kopā pavadīto laiku, vai arī prasa vecāku līdzdalību un palīdzību mājas darbu risināšanā. Pagarinot mācību gadu, mūsu bērnu mājas darbu apjoms samazinātos, un tos varētu izpildīt, vēl skolā esot. Vakari kļūtu brīvi atpūtai un ģimenes kopā būšanai.

Gan darba devēji, kas pārstāv vecākus, gan paši vecāki bieži vien nav mierā ar vasaras brīvlaika garumu. Trīs brīvie mēneši, kuros bērniem nav skolas, rada papildus tēriņus vai grūtības darbā tiem vecākiem, kuriem nav vecvecāku vai tuvu radinieku, kas pieskatītu bērnus. Nākas vai nu algot auklīti, vai arī maksāt par dārgām nometnēm. Ne visiem tas ir pa kabatai. Īsāks vasaras brīvlaiks ļautu vecākiem ietaupīt un samazinātu risku, ka bērni paliek nepieskatīti.

Ilgais brīvlaiks rada grūtības arī pašiem bērniem. Gan skolotāju apkopota pieredze, gan arī objektīvi pētījumi uzrāda, ka pēc triju mēnešu pārtraukuma iemācītais var būt aizmirsies, un darbs jādara dubultā – proti, reiz apgūtā mācību viela jāatkārto.

Pārbaudes darbu grafiks mācību gada noslēgumā mēdz būt pavisam blīvs. Pagarināts mācību gads varētu to padarīt mazāk saspringtu un, iespējams, sagādātu labākus rezultātus.

Šie ir daži no argumentiem, par kuriem aicinu jūs padomāt. Plānoto reformu mērķis ir vienkāršs un skaidrs – tās iecerētas, lai atvieglotu, padarītu veiksmīgāku un efektīvāku veidu, kādā mūsu bērni un arī mēs mācamies. Neviena no tām nav pašmērķis.

Protams, mācību gada pagarinājums ir tikai viens no veidiem, kā varētu risināt mūsu bērnu pārslogotību un celt mācību kvalitāti. Taču, iespējams, tas ir gana iedarbīgs.

Jāņem vērā, ka arī citas valstis pēdējā laikā aktīvi pievēršas mācību gada garuma jautājumiem. Piemēram, 2010.gadā šo jautājumu saistībā ar ASV atpalikšanu starptautiskajos rādījumos ierosināja ASV prezidents Baraks Obama.

Kaut gan jau iepriekšējā Saeima bija uzsākusi darbu pie kolektīvā iesnieguma iestrādāšanas likumdošanā, tas iestrēga partiju un Saeimas Juridiskā biroja domstarpībās. Tas paredzēja 10 000 pilsoņu vai patstāvīgo iedzīvotāju parakstu nepieciešamību, lai saņemtu tiesības iesniegumu iesniegt Saeimā. Pēc likumprojekta nodošanas komisijām Saeima tika atlaista un darba kārtību noteica Valsts prezidents Andris Bērziņš. Kā skaidro A. Bērziņa preses sekretāre Līga Krapāne, Saeimas darba kārtības veidošanai bija noteikts princips: likumprojektiem jābūt saskaņotiem ar Finanšu ministriju, Tieslietu ministriju un Saeimas Juridisko biroju. Tā kā Juridiskais birojs iebilda pret grozījumiem, Saeimas sēdēs tas netika skatīts. Līdz vēlēšanām domstarpības netika atrisinātas, tas netika skatīts 1. lasījumā un tādēļ likumprojektu jaunā Saeima nevarēja pārņemt,

“Vienotības” pārstāve Laila Timrota skaidro, ka šobrīd koalīcijā panākta vienošanās Saeimā atkārtoti iesniegt grozījumus Saeimas Kārtības rullī un Iesniegumu likumā, lai papildinātu tos ar likuma normām, kas paredz tiesības iedzīvotājiem iesniegt kolektīvos iesniegumus izskatīšanai Saeimā. “Likumu grozījumi tapuši, konsultējoties ar Saeimas Juridisko biroju un ekspertiem, tajos tiesības iesniegt iniciatīvas parlamentam iecerēts piešķirt pieciem tūkstošiem Latvijas pilsoņu, kas sasnieguši 16 gadu vecumu,” norāda L. Timrota.

Ceturtdien parlaments sēdē atbalstīja atbilstošus grozījumus Iesnieguma likumā nodot izskatīšanai Juridiskajai komisijai, kā arī Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai.

Prognozes ir veidotas, pieņemot, ka netiek veiktas nekādas reformas šajās nozarēs, kā arī optimistiski vērtējot ilgtermiņa ekonomisko attīstību, paredzot, ka tā nākamajās divās dekādēs būs relatīvi augsta.

Vecāka Eiropa

Demogrāfiskās tendences Eiropā ir skarbas. Eiropā iedzīvotāju skaits 2050. gadā būs samazinājies un novecojis. Ja vidējais dzīves ilgums kopš 1960. gada līdz 2005. gadam ir palielinājies par astoņiem gadiem, tad līdz 2050. gadam tas pieaugs vēl par sešiem gadiem. Eiropa kā daļēju risinājumu demogrāfijas tendencēm ir izmantojusi imigrācijas politiku, taču nākotnē tas vairs nebūs efektīvs.

Kaut gan kopējais iedzīvotāju skaits Eiropas Savienībā nebūs mainījies un tie būs 455 miljoni, paredzamas dramatiskas izmaiņas vecuma struktūrā: ekonomiski aktīvajā vecumā (15-64 gadi) būs par 48 miljoniem jeb 16% mazāk iedzīvotāju, bet to skaits, kuriem pāri 65 gadiem, līdz 2050. gadam pieaugs par 58 miljoniem jeb 77%. Ja šobrīd Eiropā uz vienu pensijas vecuma cilvēku ir četri cilvēki, tad 2050. gadā attiecība būs divi pret viens.

Pensiju reformu vērtē atzinīgi

Pētījuma autori atzinīgi novērtē Latvijā, Igaunijā un Polijā veiktās pensiju reformas, kuru rezultātā sāka darboties 2. pensiju līmenis. Tāpēc Latvijā valsts izdevumi pensijām līdz 2050. gadam pat nedaudz samazināsies, bet pieaugs privāto pensiju fondu izdevumi. Tāpēc tiek prognozēts, ka salīdzinājumā ar valsts izdevumiem 2004. gadā, kad pensiju izmaksas veidoja 6,8% no iekšzemes kopprodukta, jau 2030. gadā pensijām izdevumi valstij samazināsies par 1,2%.

Eiropas novecošanās nozīmēs arī izdevumu palielināšanu veselības un ilgtermiņa aprūpei. Pētījuma autori gan uzsver, ka Latvijas gadījumā šobrīd šai jomai valsts atvēl ļoti nelielus izdevumus, tāpēc arī prognozētais pieaugums ir salīdzinoši neliels. Tomēr procentuāli tas nozīmē divreiz lielāks finansējums nekā 2004. gadā: no 0,4% no IKP līdz 0,8% no IKP 2050. gadā ilgtermiņa aprūpei. Vēl lielāks izdevumu pieaugums prognozēts veselības aprūpē. Jau 2030. gadā tie būs 5,9% no IKP, bet 2050. gadā – 6,2%. Salīdzinājumam – 2004. gadā tie bija 5,1% no IKP.

Izglītība jāstiprina

Ievērojams samazinājums valsts izdevumos saistībā ar demogrāfisko situāciju Latvijā tiek paredzēts izglītībai. Ja tuvāko 30 gadu laikā netiek veiktas nekādas reformas, nepieciešamie izdevumi samazinātos par 1,4 procentpuntkiem un būtu 3,5% no IKP. Tomēr pētījuma autori norāda, ka būtu neprāts izglītību saskatīt kā nozari, kurā smelties līdzekļus, lai kompensētu demogrāfiskās situācijas izraisīto izdevumu pieaugumu veselības aprūpē. Tā vietā līdzekļi būtu jānovirza mūžizglītībai un ekonomiski aktīvo iedzīvotāju prasmju uzlabošanai, lai paaugstinātu produktivitāti.

Līdzīgi kā Latvijā, arī Igaunijā turpmākajās desmitgadēs varētu izdevumi samazināties, bet Lietuvai tiek prognozēts valsts izdevumu pieaugums.

Tikmēr Igaunijā pilsonisko līdzdalību internetā organizē Igaunijas Valsts kanceleja. Latvijā līdzvērtīgs portāls ir privātā iniciatīva manabalss.lv, taču tā darbība ir ierobežota, kamēr valsts līmenī netiek atzīti kolektīvie iesniegumi un elektroniski vāktas iniciatīvas.

Igauņiem jau desmit gadus

Jau kopš 2001. gada Igaunijas valsts pārvalde pievērsusies e-līdzdarbības jautājumu risināšanai. Šobrīd visu Igaunijas valsts iestāžu sadarbības platforma ar iedzīvotājiem ir Osale, kas darbojas kopš 2007. gada. Portālā reģistrējušies gan pilsoņi, gan arī nevalstiskās organizācijas un interešu grupas. Portālu izveidojusi un organizē Valsts kanceleja, nosakot trīs mērķus:

• Pilsoņi un interešu grupas var uzsākt iniciatīvas jauniem likumdošanas pieprasījumiem, iepazīstināt valdību ar savām idejām un kritiku, kā arī nosūtīt petīcijas. Par katru šādu pieteikumu portāla apmeklētāji balso un izsaka komentārus. Pēcāk ierosinājums tiek nosūtīts attiecīgajai valsts iestādei, kura publicē oficiālu atbildi ar skaidrojumu, kāda rīcība saistībā ar ierosinājumu veikta vai neveikta.
• Ar portāla palīdzību pilsoņi var piedalīties sabiedriskajās apspriešanās. Igaunijas Valsts kanceleja veicina, lai valsts institūcijas izmanto šo platformu politikas un attīstības plānošanas dokumentu, noteikumu un likumprojektu sabiedriskajai apspriešanai. Tomēr tā ir brīvprātīga valsts iestāžu darbība un nav obligāta.
• Informācija par izstrādē esošajiem politiskajiem dokumentiem (lēmumi, likumprojekti utml.) un to ietvaros gaidāmajām sabiedriskajām apspriešanām. Portālā ir arī meklēšanas funkcija, kas nodrošina apmeklētājiem informāciju par valsts pārvaldes izstrādāto dokumentu gaitu (no pieprasījuma izstrādāt līdz pat pieņemšanai parlamentā).

Pirmo divu gadu laikā portālā norisinājās vairāk nekā 70 sabiedriskās apspriešanas, katrā no tām piedalījušies aptuveni 5 000 portāla apmeklētāju.

Latvijā līdzvērtīgu portālu manabalss.lv šogad izveidoja Kristofs Blaus un Jānis Erts. Finansiālu ieguldījumu bez idejas autoriem devuši reklāmas un IT uzņēmumi, kā arī Sorosa Fonds Latvija. Portālā iespējams iesniegt idejas un savākt tām nepieciešamo atbalstu. Balsojums notiek ar Latvijā reģistrētu internetbanku autorizāciju.

Saistībā ar manabalss.lv vasarā notika mēģinājumi grozīt Saeimas Kārtības rulli, lai paplašinātu iespējas iedzīvotājiem ietekmēt Saeimas darba kārtību. „Vienotības” likumprojekts paredzēja, ka ne mazāk kā 10 000 Latvijas pilsoņiem, kuriem ir tiesības vēlēt Saeimu, ir tiesības, norādot savu vārdu, uzvārdu un personas kodu, iesniegt Saeimā kolektīvu iesniegumu, kas skar kādu likumdošanas ceļā izskatāmu jautājumu. „Parakstus kolektīvajam iesniegumam var vākt arī elektroniski, ja tiek nodrošināta parakstītāju identifikācija un fizisko personu datu aizsardzības drošums,” noteikts likumprojektā.

Marinē trīs mēnešus

Likumprojektu Saeima skatīja 1. jūlijā, taču to noraidīja. Pēc divām nedēļām stipri līdzīgu ierosinājumu iesniedza „Par labu Latviju” frakcijas deputāti. Tas paredzēja, vienu būtisku izmaiņu – iesniegumu ir tiesības iesniegt arī pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Saeimas vairākums atbalstīja likuma grozījumu nodošanu komisijām, taču līdz jaunās Saeimas sasaukšanai – triju mēnešu laikā – to nepaguva izskatīt pat pirmajā lasījumā. Līdz ar to likumprojektu nevarēja pārņemt jaunā Saeima un lemt par tā izskatīšanas turpināšanu. Rezultātā iniciatīva par e-pārvaldes stiprināšanu Saeimā ir turpat, kur tā bija pirms priekšvēlēšanu laika.

Jāņem vērā, ka politisko partiju iespējas ietekmēt likumprojektu izskatīšanu gan bija ierobežotas, jo Saeima bija atlaista un tās sēžu darba kārtību noteica Valsts prezidents. Saeimas arhīvs liecina, ka Juridiskā komisija likumprojektu izskatīšanai 1. lasījumā bija sagatavojusi 16. augustā. Pēc tam Saeimā norisinājās vēl trīs plenārsēdes, taču nevienā no tām likumprojektu par kolektīvo iesniegumu prezidents neiekļāva.

Pilsoniskās līdzdalības stiprināšana ar elektronisko tehnoloģiju iespējām pausta visu triju valdības veidojošo partiju programmās. „Plaši izmantojamas e-demokrātijas iespējas, nodrošinot sabiedrības dalību dokumentu komentēšanā, elektroniski noformēti likumdošanas priekšlikumi, e-referendumi gan valsts līmenī, gan reģionos. Vienlaikus rūpīgi jāizvērtē ieguvumi un izmaksas, nepieļaujot nepamatoti dārgu un dublējošu e-projektu attīstību,” rakstīts Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!” – „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” programmā. Savukārt Vienotība sola „stiprināt e-demokrātiju, attiecībā uz Saeimas, Ministru kabineta un pašvaldību lēmumiem iedibinot e-konsultāciju un e-petīciju kārtību”. Arīdzan Zatlera Reformu partija uzskata, ka jānostiprina vēlētāju tiesības iniciēt sabiedrībai būtisku jautājumu iekļaušanu Saeimas dienas kārtībā. „To var nodrošināt izmantojot informācijas tehnoloģiju iespējas, vēlētājam elektroniski izsakot savu viedokli internetā,” teikts programmā.

Diemžēl priekšvēlēšanu programmas nav īstenojušās valdības deklarācijā. Par e-līdzdarbību tajā vien teikts, ka viena no prioritātēm ir sabiedrības līdzdalības un iniciatīvas veicināšana dalībai valsts pārvaldes procesos. Taču neko sīkāk par to deklarācijā neatrast.

Tomēr cerību dod partiju individuālās iniciatīvas, kurās reizumis tiek pieminēta manabalss.lv platforma. To savos paziņojumos šomēnes minējuši gan Zatlera Reformu partijas, gan Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!” – „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcijas vai to deputāti.

Negaidīt, bet rīkoties

Igaunijā e-pārvaldes aizmetņus iedēstīja 2001. gadā. Tad kopīgi ar e-pārvaldes Akadēmiju (Igaunija) un Eiropas Universitātes Institūtu (Itālija), kā arī atbalstu no Eiropas Savienības tika izstrādāta atvērtā koda programmatūra Today I Decide. To var izmantot ikviena valsts, pašvaldības vai privāta iestāde, lai veicinātu iedzīvotāju līdzdalību.

Ņemot vērā, ka Igaunijā iedzīvotāju un valsts sadarbības platforma darbojas bez stingri reglamentētiem nosacījumiem valsts pārvaldei iesaistīties portāla Osale veidošanā, ir redzams, ka ne vienmēr vajag likumus un noteikumus, bet iniciatīvu – gan no valsts, gan iedzīvotāju puses. Igauņu izstrādātā atvērtā koda programmatūra ļauj negaidīt uz valsts spēju iniciēt līdzdarbību, bet izmantot to jau šodien savas kopienas labā.

Iesakām arī rakstu: IKP maldinošā vērtība

Neizaudz šodien!

Mūsu sabiedrības ekonomika joprojām ir pilnīgi atkarīga no ierobežotiem neatjaunojamajiem resursiem (piemēram, naftas un tās produktiem), kas neizbēgami un strauji samazinās. Pēdējie pūliņi ‘apzaļumot’ ražošanu nerada cerības, ka šajā ziņā iespējami uzlabojumi. „Ilgtspējīga attīstība”  joprojām ir pakārtota galvenajam mērķim – palielināt kapitāla pieaugumu un patēriņu.

Šādā ekonomikas modelī zaļie solījumi ir iesaistīti paradoksālā loģikas ķēdē: zaļās tehnoloģijas = lielāka enerģijas un resursu efektivitāte = palielināta ražošana un patēriņš = pieaugoša ietekme uz planētu. Attīstība, kas ir balstīta uz izaugsmi, ir pēc būtības neilgtspējīga. Tāpēc aizvien vairāk un vairāk cilvēku šodien pieprasa: „ Neizaudz šodien!”. Neizaugsme ir brīvprātīga ražošanas un patēriņa samazināšana līdz ilgtspējīgam līmenim. Paris-Sud Universitātes emeritus profesors ekonomikā Seržs Latušē (Serge Latousche), kas ir viens no prominentākajiem šīs kustības autoriem, par neizaugsmi apzīmē „kolektīvo detoksifikāciju”, kas sabiedrībai nepieciešama pasaulē, kurā „ izaugsmes doktrīna ir kā slimība un narkotika”.

Augoša kustība

Laiks nestāv uz vietas, pagājušas jau gandrīz četras dekādes kopš par gaidāmajiem draudiem videi, ko radītu nepieredzēta globālās ekonomikas izaugsme, savā paziņojumā „The limits to growth” brīdināja Romas klubs.. Tāpat pagājuši 30 gadi kopš radās termins „neizaugsme” – to savā grāmatā „ Neizaudz rītdien” (Degrowth Tommorow) aprakstīja Nikolas Georgesku-Roegen, rumāņu ekonomists, kuru uzskata par šīs kustības izveidotāju un teorētiķi. „ Neizaugsme ir termins, ko radīja izaugsmes teorijas radikālie kritiķi, lai atbrīvotu ikvienu no ekonomikas korektuma. Tas nav konkrēts projekts, bet gan atslēgas vārds,”  skaidro S. Latušē.

Neizaugsme kā intelektuāļu kustība 2008. gadā radās Francijā, Itālijā un Spānijā. Togad Parīzē notika vēsturiska starptautiskā konference par „Ekonomikas neizaugsmi ekoloģiskai ilgtspējai un sociālajai vienlīdzībai”. Otrā konference 2010. gada martā norisinājās Barselonā, pulcējot 500 akadēmiķus un sabiedrības aktīvistus. Pēc mēneša pirmā konference norisinājās Ziemeļamerikā (Vankūverā, Kanādā), bet jūnijā 70 pilsētās visā pasaulē vietējās kopienas vienojās pirmajā ”Globālajā piknikā neizaugsmei” (Global PicNic 4 Degrowth). „ Izmaiņas vienmēr sākas ar jauku sarunu pie laba galda!” skaidroja organizētāji.

Vienlaicīgi ar pēdējo trīs gadu ekonomisko krīzi pieaugusi arī atsaucība, tomēr neizaugsme joprojām nav kļuvusi par plaši diskutētu tematu, pat ne starp alter-globālistiem. Tomēr Barselonā notikušās konferences deklarācijā teikts: „Izaugsmes neprātam ir pienācis gals, mūsdienu izaicinājums ir atrast veidu, kā to mainīt, un debates ir tik tikko sākušās.”

Mazāk ir vairāk: ceļā uz jaunu ekonomikas modeli

Neizaugsmes kustības mērķis ir palielināt laimi un labklājību, , nevis patēriņa un iekšzemes kopprodukta vietā vairāk laika veltot mākslai, mīlestībai un kopienai. Līdz ar to sagaidot, ka arī sabiedrības ekonomikas mērķis mainīsies un kvanitatīvas ekspansijas vietā nāks pastāvēšanas kvalitatīvie aspekti.

Neizaugsmes idejas ilgi un cieši saistītas ar anti-kapitālisma un ekoloģijas idejās balstītām kustībām, piemēram, eko-sociālismu vai anarho-primitīvismu, tomēr kopumā apziņa par neierobežotas izaugsmes graujošajām sekām politiski kreisajā ideoloģiju flangā ienāk pārāk lēni.

„Ir jārada jauna, ko-revolucionāra sabiedrība, kas rūpējas par kopīgo cilvēces labumu un planētu,” aicina Džons B. Fosters (John B. Foster), neatkarīgā sociālistu žurnāla Monthly Review redaktors. „ Ko-revolucionārā kustība” savienotu tradicionālo strādnieku šķiras kapitālisma kritiku, imperiālisma kritiku, patriarhijas un rasisma kritiku, kā arī ekoloģiski iznīcinošas izaugsmes kritiku.

Tiešas aktivitātes pret lielajām organizācijām, pilsētu pamešana un brīvprātīga vienkāršības pieņemšana, „nopirkt neko dienas”, akcijas, akadēmiskas konferences, zaļo un sociālistu partiju aktivitātes… šīs darbības viena otru papildina, attīstot noraidošu attieksmi pret izaugsmi. Tomēr, ja runājam par atgriešanos pie pirmssākumiem, ir skaidrs, ka izmaiņām jānotiek pašos pamatos un no pamatiem jānāk šīm izmaiņām: ir pienācis laiks samazināt izaugsmes nozīmi, lai palielinātu paša cilvēku nozīmi sabiedrības attīstības procesos.

Pirmpublicējums žurnālā „Mašta” , tulkojums latviešu valodā – scenāriji.lv redakcija

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem ar zāģēšanu, ēvelēšanu un impregnēšanu 2005.gadā nodarbojās 939 komersanti . Savukārt pērn pēc provizoriskiem datiem kopumā bija reģistrēta 751 kokzāģētava. No tām četras skaitās lielas, 44 vidējas, 251 maza, bet 452 noformēti kā mikrouzņēmumi. Lielāka ekonomiskā aktivitāte saglabājusies Rīgas un Pierīgas reģionā.

Izdzīvo tie, kas mainās

Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektos Kristaps Klauss uzskata, ka statistika  neatspoguļo reālo ainu kokrūpniecībā.  Piemēram, Valsts ieņēmumu dienests apgalvo, ka mežā nozarē darbojas  2 360 uzņēmumu. K.Klauss šo ciparu sauc par pārlieku optimistisku un centienus saskaitīt kokzāģētavas nodēvē par izaicinājumu. Uzzināt precīzu zāģētavu skaitu tikpat kā nav iespējams, jo liela daļa uzņēmēju darbojas vairākās jomās. Gadās, ka viens uzņēmējs nodarbojas ar ceļu būvniecību, pārtikas tirdzniecību, kokapstrādi. Jautājums – kas viņš īsti ir? Pēc kokrūpnieku aplēsēm, Latvijā kopumā ir ne vairāk kā 300  vērā ņemamu kokzāģētavu. No tām aptuveni 100 uzskatāmas par vidējām, kas cīnās par iespēju iepirkt kokmateriālus no valsts mežiem. Savukārt saimniecības, kurās gateris tiek iekustināts reizi gadā, lai saimnieks varētu salabot sētu, nevar pieskaitīt nozarei.

Zāģētavas pārstrādā tikai skuju vai lapu koku, vai arī ražo tā saukto taras materiālu. Atsevišķi aplūkojot  skuju koku sektoru, redzams, ka 12 lielākās zāģētavas pārstrādā 80% no Latvijas mežos iegūtā zāģbaļķa. Tas ir mīts, ka lielās zāģētavas pieder tikai ārzemniekiem, īstenībā puse pieder Latvijas uzņēmējiem. Lai gan lielās zāģētavas vairāk tendētas uz standartproduktu ražošanu, bet mazās vairāk darbojas nišas tirgos, tomēr pat Baltijas jūras valstu mērogā mūsu lielās zāģētavas uzskatāmas par vidēja lieluma, tādēļ, raugoties globāli, var sacīt, ka visas mūsu zāģētavas darbojas nišas tirgos.

Lapukoku sektorā par nozīmīgāko var dēvēt a/s “Latvijas finieris”. No pārējiem lapkoku pārstrādātājiem neviens nepārstrādā vairāk par 50 000 kubikmetriem gadā. Savukārt taras dēlīšu ražošanas segmentā faktiski visi ir nelieli ražotāji, kam nozīmīga loma ir mazkvalificētā darbaspēka nodarbinātībā.

Smiltenes novada domes izpilddirektors Kārlis Lapiņš saka, ka šobrīd novadā ir četras lielas, stabilas zāģētavas. “Deviņdesmito gadu beigās nebija pagasta, kurā nebūtu trīs mazu kokzāģētavu. Šobrīd tādas vairs nevar stāties pretim monstriem – labā nozīmē, ir jāmeklē sava niša, jāslēdz līgumi ar mēbeļu ražotājiem, vienkāršās zāģēšanas vilciens ir aizgājis – gateris, kur divi veči velk baļķi nevar pastāvēt, ražošanai jābūt modernai, automatizētai. 90. gados mums bija liela problēma ar skaidām, kas lielos daudzumos tika izgāztas gateru apkārtnē. Tagad no tā, ko mazie gateri izmētāja pa krūmmalām, ar bezatkritumu tehnoloģiju ražo granulas. Zviedri un dāņi priecājas: veči, taisiet vēl! Liels pluss bija tas, ka lielie nišas uzņēmumi spēja pārvarēt krīzi un arī no no otra krīzes viļņa, ar ko mūs biedē, spēs tikt laukā.”

90. gados mežs daudziem bija vieta, kur iegūt kapitālu uzņēmējdarbības uzsākšanai.  Kopš neatkarības atgūšanas zāģmateriāli jeb dēļi galvenokārt tika realizēti ārvalstu tirgos. Kā izņēmumu var minēt celtniecības buma laiku, kad mazie uzņēmumi neadekvāti lielu uzsvaru sāka likt uz vietējo tirgu. Plīstot nekustamā īpašuma burbulim, kokzāģētavām, kas dzīvoja uz vietējās būvniecības rēķina, nācās strauji pārkārtoties, meklējot eksporta iespējas vai specifiskas pašmāju nišas.  2008.gads meža nozarei bija visdramatiskākais, zāģmateriālu cenas katastrofāli saruka, bet privāto mežu īpašnieki nogaidīja, cerot uz iepriekšējo gadu augstajām cenām. Rezultātā sāka trūkt baļķu, bet par tiem, kas vēl bija tirgū,tika prasīta neadekvāti augsta cena. Lielākā daļa zāģētavu strādāja ar zaudējumiem un daudzi ne tikai apsvēra, bet arī pārtrauca ražošanu.

Rēzeknes novada domes izpilddirektors Jānis Troška nav optimistiski noskaņots: no gateriem, kas kādreiz strādājuši ar pilnu jaudu, tagad no zāles tikai jumts lien laukā. Viņš saka, ka, lai gan gateri nodarbināja nelielu cilvēku skaitu, miestā tas bija kā dzīvības avotiņš, ap kuru viss notika.  Pēc viņa domām, uz trim pagastiem vienai kokzāģētavai, kur sazāģēt baļķi, vajadzētu būt.

K.Klauss saka, ka kokzāģētavu bankrotu ietekmēja arī tas, ka daudziem zāģētavu īpašniekiem bija lieli zaudējumi citās jomās – nekustamo īpašumu tirgu un būvniecībā.  Problēmas nozarē padziļināja tas, ka arī citās Eiropas valstīs būvniecības tirgus samazinājās uz pusi un līdz ar to arī koka kā izejmateriāla pieprasījums.

Kokneses novada domes priekšsēdētājs Dainis Vingris uzskata, ka mazo zāģētavu izmiršana ir normāls process, tirgus mainās un tās vienkārši nav spējīgas konkurēt ar lielajām. Tomēr daudziem zemniekiem mazais gateris ļauj pabarot ģimeni brīžos, kad izsīkst ienākumi no citām lauksaimniecības nozarēm, piemēram, piena lopkopības.

Jādomā par ilgtspēju

2009. un 2010.gadā nozare sāka atdzīvoties, jo valdība ļāva palielināt ciršanas apjomu valsts mežos uz iepriekšējo gadu rezerves rēķina – proti, iepriekšējos gados valsts meži tika izcirsti mazākā apjomā nekā to pieļāva likums, tādējādi veidojās rezerves.  Krīzes gados partneri Eiropas valstīs kokmateriālu krājumus bija samazinājuši līdz minimumam, tāpēc tagad sāka nervozēt un palielināja iepirkuma cenu. Sekojošo cenu kāpumu var nodēvēt par ekonomiskas dabas dīvainību, kas ļāva izdzīvot tiem, kas bija orientējušies uz eksportu.

Pēc krīzes mainījās arī koku eksporta struktūra. Jau pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Latvijas zāģmateriālu eksporta galvenais mērķis bija Lielbritānija, bet papīrmalka nemainīgi vienmēr ceļojusi Skandināvijas virzienā. Līdz 2007.gadam uz Apvienoto Karalisti ceļoja vairāk nekā puse no Latvijas kokmateriāliem, šobrīd tikai trešdaļa, jo citas valstis angļiem spēj piedāvāt lētāku kokmateriālu. Pēc 2008.gada par Latvijas sadarbības partneri kļuva Ziemeļāfrika ar Ēģipti kā galveno saņēmējvalsti priekšgalā. Uzņēmēji aktīvāk sāka apgūt eksporta tirgus Āzijā, galvenokārt raugoties Dienvidkorejas un Japānas virzienā. Salīdzinājumam 2005.gadā 93% kokmateriālu tika eksportēti uz Eiropas valstīm , 5% uz Āziju, 2% ceļoja uz ASV. 2010.gadā 76% kokmateriālu tika eksportēti uz Eiropu, 8% uz Āzijas valstīm, 16% uz Āfriku.

K.Klauss uzskata, ka nevajadzētu tik daudz uztraukties par darba vietu skaita samazināšanos kokzāģētavās, bet raudzīties plašāk un domāt kā panākt, lai atlikušās darba vietas būtu ilgtspējīgas. Modernizējot iekārtas, uzņēmumos samazinās darba vietu skaits, bet tajā pašā laikā esošajās strādā kvalificēti strādnieki, saņemot konkurētspējīgas algas, ap Ls 600 mēnesī. “Būtiski, ka šiem cilvēkiem ir stabilas darba vietas un viņi negribēs braukt uz Īriju. Jāsaprot, ka atgriezt darbiniekus no ārvalstīm ir daudz grūtāk nekā noturēt tos Latvijā, tāpēc progresīvi domājoši uzņēmēji investē iekārtās. Mēs nevaram ilglaicīgi uzturēt komunismu, kas vienā mirklī ar blīkšķi izkūp.”