Piedāvājam izlasīt interviju ar Z. Ozolu, lai uzzinātu par vaučera sistēmas priekšrocībām un ietekmi uz izglītības kvalitāti.

Šī nav pirmā reize, kad portālā aicinām diskutēt par vaučeru sistēmu. Jau gandrīz pirms gada saistībā ar organizēto forumu demokrātijas līdzdalībai publicējām rakstu “Vaučeri izglītības sistēmā – ko tas nozīmē?”.

Ar semināra mērķi un programmu var iepazīties šeit. Portālā pieejama arī izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa uzstāšanās, bet portāla Youtube Scenāriji.lv kanālā pieejami arī citu referātu video.

Click here to view the embedded video.

Seminarā piedalījās pārstāvji no Latvijas izglītības iestādēm, kā arī no valdības, nevalstiskajām organizācijām un vēstniecībām.

Click here to view the embedded video.

Citus referātus no semināra “Ceļš uz izcilu izglītību Latvijā” var noskatīties scenāriji.lv Youtube kanālā.

Iecerēto IZM  struktūru var apskatīt šeit!

IZM vadība ir izvērtējusi funkcijas un analizējusi to darbību, kā arī ņēmusi vērā darbinieku ieteikumus. Daudz ir runāts dažādās konferencēs un semināros, kā arī publiskajā telpā par valsts pārvaldes cilvēkresursu kvalitāti un demotivāciju, tādēļ apsveicama ir ideja turpmāk objektīvi vērtēt darbinieku sniegumu, izaugsmes un karjeras attīstības iespējas, kā arī kvalifikācijai atbilstoša atalgojuma piemērošanu. Iespējams tieši šīs pārmaiņas ļaus ministrijai veiksmīgāk realizēt reformas vispārējā, profesionālajā, augstākajā izglītībā, kā arī zinātnē.

Vislielākās diskusijas publiskajā telpā izraisīja augstākās izglītības un zinātnes departamentu apvienošana, tajā pašā laikā tiek nodalīta profesionālā izglītība no vispārējās izglītības. Nozares pārvaldības struktūrai jākalpo nozares tendencēm. Ja mēs skaidri apzināmies, ka augstākā izglītība ir atrauta no zinātnes, tad to tuvināšanos var nodrošināt vienota vadība. Savukārt profesionālajā izglītībā šobrīd tiek īstenotas nozīmīgas reformas, un to prasmīga koordinēšana ir kritiski svarīga, lai reformas tiktu īstenotas veiksmīgi. Jau šobrīd nepietiekama atbildīgās sttruktūras kapacitāte ir negatīvi ietekmējusi reformu virzību, tādēļ atbalstām par profesionālo izglītību atbildīgo IZM iekšējo struktūru stiprināšanu.

Viena no lielākajām valsts pārvaldes problēmām ir dažādu horizontālu jautājumu nesaskaņošana iekšējās struktūrās, pēctecības trūkums un politiski motīvi iekšējo reformu veikšanā. Lai panāktu reālu uzlabojumus izglītībā, IZM jābūt kā vienotam organismam, iekšējām struktūrām būtu jādarbojas savstarpēji saskaņoti un vienlaikus pietiekami elastīgi, lai vajadzīgajā brīdī nodrošinātu nepieciešamo uzmanību prioritārajiem un resursietilpīgākajiem jautājumiem. Pozitīvi vērtējams, ka jaunajā IZM struktūrā par Profesionālās izglītības departamentu atbildēs tas pats valsts sekretāra vietnieks, kas par Vispārējās izglītības un Augstākās izglītības un zinātnes departamentiem. Ceram, ka tas uzlabos savstarpēju saskaņotību starp dažādu izglītības veidu politikas iniciatīvām.

Aicinām IZM reformu un struktūru maiņas procesos nepazaudēt būtisku izglītības procesu cilvēka dzīves garumā – mūžizglītību, kas jaunajā IZM struktūrā  neatspoguļojas kā caurviju process, bet piesaistīta profesionālajai izglītībai. Saskaņā ar Mūžizglītības politikas pamatnostādnēm, mūžizglītība ir process, kas balstās uz mainīgām vajadzībām iegūt zināšanas, prasmes, pieredzi, lai paaugstinātu vai mainītu savu kvalifikāciju atbilstoši darba tirgus prasībām un savām interesēm un vajadzībām. Mūžizglītība apvieno neformālo mācīšanos ar formālo izglītību, attīsta iedzimtas spējas līdztekus jaunām kompetencēm.*

LDDK aicina ministriju arī turpmāk būt atvērtiem pret sadarbību ar sociālajiem partneriem, un – caur tiem – ar nozaru ekspertu padomēm, lai nodrošinātu īstenoto reformu ilgtspēju un nodrošinātu izglītības pozitīvu ietekmi uz tautsaimniecības attīstību.

*Saskaņā ar Mūžizglītības politikas pamatnostādnēm 2007.–2013.gadam.

Šobrīd Labklājības ministrija iecerējusi pensionēšanās vecuma pakāpenisku paaugstināšanu sākot no 2014.gada no pašreizējiem 62 gadiem līdz 65 gadiem: pa 3 mēnešiem ar 2014.gada 1.janvāri un 2015.gada 1.janvāri; pa 6 mēnešiem ar 2016.gada 1.janvāri līdz 2020.gadam. Vienlaikus notiks pakāpeniska pensionēšanās vecumu paaugstināšana priekšlaicīgajām pensijām līdz 63 gadu vecumam. Tāpat uzsvērta vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamā apdrošināšanas stāža paaugstināšana līdz 15 gadiem, sākot ar 2014.gadu, un līdz 20 gadiem, sākot ar 2020.gadu.

Maģiskais 65

Tendence palielināt pensionēšanās vecumu ir tipiska parādība šodien Eiropā. Tā saistīta ar bažām par Eiropas novecošanos, kuru pat vairs nespēs glābt imigrantu pieplūdums, kurš kādu brīdi ir nodrošinājis Rietumeiropas sociālo labklājību. Kādreizējā Eiropas Parlamenta Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vadītāja vietniece Gabriela Staunere aicinājusi pensijas veidot individualizētākas un nepaļauties uz paaudžu sociālo solidaritāti.

Igaunijā pensionēšanās vecums sievietēm šobrīd tiek palielināts līdz vīriešu pensionēšanās vecumam – 63 gadiem. Sākot ar 2017.gadu, tas pakāpeniski paaugstināsies – ik gadu par 3 mēnešiem līdz tas sasniegs 65 gadus 2026.gadā. Arī Lietuvā no 2012.gada pensionēšanās vecumu līdz 65 gadiem pakāpeniski paaugstinās: sievietēm – ik gadu paaugstinot par četriem mēnešiem; vīriešiem – par diviem mēnešiem.

Ungārijā, Slovēnijā, Lielbritānijā pensionēšanās vecums 2020. gadā sasniegs 65 gadus, Vācijā tas būs 66 gadi, bet Nīderlandē 2025. gadā – pat 67 gadi.

Pastāv alternatīvas

Tomēr ne visur pensijas vecums tiks noteikts mehāniski, izejot no ilgtermiņa prognozēm par nodarbinātajiem un vidējo vecumu. Dānijā, piemēram, tas būs saistīts ar reālo dzīves ilgumu, nevis prognozēto. Dāņi, atbilstoši 2006. gadā pieņemtajam likumam, pensionēšanās vecumu nosaka atbilstoši vidējam paredzamajam dzīves ilgumam un garantēto pensiju maksās vien 14 gadus. Likums stāsies spēkā vien sākot ar 2025.g un tas paredz, ka, pieaugot dzīves ilgumam, vienlaicīgi paaugstinās arī pensionēšanās vecums. Likumā noteikts, ka saskaņā ar šo plānu pensijā Dānijā nedrīkstēs iet ātrāk nekā 19 gadus pirms vidējā dzīves ilguma un saņemt valsts garantēto pensiju 14 gadus pirms vidējā dzīves ilguma. Šobrīd vidējais dzīves ilgums Dānijā ir 81.g, kas nozīmē, ka pensijā var iet 62.g.vecumā, bet tikai 67 gados var sākt saņemt pensiju. Pirmos piecus pensijas dzīves gadus pensionārs atbild par savu pensiju pats; viņš dzīvo no paša uzkrātā nevis no garantētās valsts pensijas.

Savukārt Čehijā sievietēm pensionēšanās vecums saistīts arī ar dzīves laikā radīto bērnu skaitu. Kaut gan arī Čehījā 2030. gadā pensijas vecums būs 65 gadi, sievietēm, kurām ir divi vai vairāk bērni joprojām būs tiesības pensionēties trīs gadus agrāk.

Rietumeiropā jau kādu laiku pastāv alternatīvas monetārās sistēmas, kuras atbalsta vietējās pašpārvaldes un tās netiek uzskatītas par draudiem pastāvošajai tirgus ekonomikai. LETS radās astoņdesmitajos gados Kanādā, tās otrais uzplaukuma vilnis, šādām sistēmām izplatoties arī šaipus kontinenta, bija vērojams deviņdesmito gadu sākumā, it īpaši Vācijā, Šveicē, Nīderlandē, kā arī Lielbritānijā u.c.

LETS ir slēgta apmaiņas sistēma, kurās dalībnieki maina pakalpojumus un preces, iegūstot noteiktu skaitu kādu noteiktu vienību. Sistēmas ietvaros indivīdi darbību uzsāk ar nulli šo monetāro vienību. Katram ir neierobežotas iespējas iegūt pakalpojumus vai preces uz bezpeļņas kredīta. Reizēm gan sistēmas administratīvā pārvalde ierobežo šī kredīta apmēru, taču to mērķis nav novērst pakalpojumu trūkumu, bet gan uzturēt sistēmā balansu. Šādā sistēmā valūta tiek izmantota nevis kā uzkrājoša vērtība, bet gan kā mērvienība. “No šāda skatupunkta cilvēki nekad nav bez naudas, ja vien ir gatavi un spēj tirgoties,” norāda pētnieki  Jefs fan Oujtsels un Katraina Fanderveidena.

Tomēr šīs sistēmas lielākais trūkums ir cilvēku nespēja domāt plašāk par valūtas tradicionālajām īpašībām un ikdienā tik ierasto monetāro sistēmu. Pētot neveiksmīgu mēģinājumu uzturēt LETS sistēmu kādā Londonas Rietumu rajonā, Terēza Dž. Aldridža un Alans Patersons konstatēja, ka iedzīvotājiem bija grūti atteikties no tirgus ekonomikas un monetārās sistēmas principiem. Viņi tos piemēroja arī Lokālajā maiņas tirdzniecības sistēmā. Tādējādi, piemēram, kreditēšana tika uztverta kā negatīva parādība, kā dēļ cilvēki vairījās izmantot otra pakalpojumus. Turklāt cilvēki nespēja psiholoģiski veikt darījumus bez naudas iesaistes. Kāds no informantiem pētniekiem atklāti arī atzina: “Mēs cenšamies izvairīties no monetārās sistēmas, bet cilvēkiem ir iesakņojusies vērtības izpratne sasaistē ar naudu.”

Tāpēc reizumis šādās sistēmās tiek ieviesta kāda paralēla valūta– Argentīnā pastāv Red Global de Clubes de Trueque, kur bartera darījumos tiek izmantota “sociālā valūta”. Klubu dalībnieki var mainīt ne tikai preci pret preci, bet tā vietā saņemt valūtu Red Global de Trueque, kuru iespējams mainīt pret citām precēm jebkurā no bartera klubiem visā valstī. Šādā gadījumā iespējams maiņas sistēmas izplatīt plašākā teritorijā, ne tikai vienas kopienas ietvaros un jau atgādina klasiskās valūtas īpašības. Turklāt tas arī prasa lielākus resursus un pūliņus sistēmas uzturēšanai. Savukārt savā kopienā radīt apmaiņas sistēmas nav sarežģīti un laikietilpīgi – nepieciešama vien iniciatīva un atvērtība savstarpējai sadarbībai.

Jāņem vērā, ka pēc OECD rādītājiem Latvijas skolēni vielas apgūšanas ziņā nav starp labākajiem, bet gan ir viduvēji salīdzinājumā ar citām valstīm. Paildzinot mācību gadu un nepalielinot apgūstamo saturu, slodze būtu mazāka, tas palīdzētu skolēniem kvalitatīvāk apgūt mācību priekšmetu vielu, jo skolotājam būtu vairāk laika izskaidrot skolēniem jaunapgūstamo mācību saturu. Skolotājs spētu gan atbalstīt vājākos, gan stiprināt gudrākos.

Latvijā mācību gads ir viens no īsākajiem pasaulē, un, iespējams, tas ir viens no cēloņiem mūsu bērnu viduvējām sekmēm mācībās. Visdrīzāk trīs mēnešus ilgs skolas brīvlaiks kādreiz tika noteikts lai jaunieši palīdzētu lauku darbos. Taču tagad no agrārās ekonomikas tautsaimniecība virzās uz zināšanu ekonomiku un vairs tik lielā mērā nav nepieciešama bērnu palīdzība lauku darbos, īpaši ņemot vērā ka kolhozi ir likvidēti un darba vietu lauksaimniecībā palicis maz.

Drīzāk šobrīd trīs mēnešus ilgs mācību brīvlaiks ir problemātisks vecākiem, kuriem jādomā, kur šajā laikā atstāt bērnus. Īpašas grūtības ir tiem, kam nav savas lauku vecmāmiņas. Mēnesi atvaļinājuma var pavadīt ar bērnu, otru mēnesi iekārtot bērnu nometnēs, bet trīs mēnešu brīvdienu noorganizēšana ir sarežģīta.

Tāpat problēma ir, ka daudzi bērni trīs mēnešu laikā daudz ko aizmirst no apgūtās vielas, tāpēc mācību gada sākums ir jāvelta vielas atkārtošanai. Ja starplaiks starp mācībām būtu īsāks, mazāk laika būtu jāvelta, lai atcerētos iepriekš iemācīto, bet varētu ātrāk virzīties uz priekšu jaunas vielas apgūšanai.

Pagarinot mācību gada ilgumu, īstermiņā valstij tas izmaksās dārgāk, jo bērnam mēnesis skolā izmaksā vairāk nekā ārpus tās. Tomēr ilgtermiņā valsts ekonomikai tas būs ieguvums, jo kvalitatīva izglītība nodrošinās augstāku atdevi, kad indivīds iesaistīsies darba tirgū. Tāpēc uzskatu, ka skolēnu mācību gada pagarināšana dotu labumu izglītības sistēmai un ekonomikai ilgtermiņā.

Tomēr neapšaubāmi mācību gada pagarināšana ir jāsaista ar atalgojuma paaugstināšanu skolotājiem, jo garāks atvaļinājums ir būtisks labums un iemesls kāpēc daudzi strādāja skolā pat ņemot vērā skolotāju nelielo algu. Ja netiks uzlabota skolotāju alga, mēs riskējam pazaudēt daļu labāko skolotāju.

Lai arī kopējā valdības rīcības plāna prezentācija sastāv no vairāk nekā 15 izvērstām sadaļām, visplašāko atbalsi un skaļākās domapmaiņas sabiedrībā radīja piedāvājums pagarināt mācību gadu skolās. Precizējuma labad jāpiebilst, ka šis jautājums ir daļa no plašākas tēmas par mācību darba noslodzi.

Jau iepriekš esmu uzsvēris, ka neviena no būtiskām reformām izglītībā netiks īstenota, iekams par to nebūs notikusi plaša diskusija ar iesaistīto pušu pārstāvjiem un ņemti vērā visi racionālie argumenti. Vārds „racionālie” ir mazliet jāpasvītro, jo svarīgi pamanīt, ka dažkārt mūsu izvēles nosaka arī pieradums un emocionāli priekšstati, taču tie itin bieži izrādās kavēkļi tādu risinājumu ieviešanai, kas patiesībā būtiski atvieglotu un sakārtotu mūsu dzīvi.

Analizējot situāciju ar esošo slodzes izkārtojumu mācību gada laikā, esmu sastapies ar virkni iebildumu no bērnu un vecāku puses un aicinājumiem situāciju risināt. Šobrīd atsevišķos izglītības posmos pusaudžu vecuma skolēnu slodzes izkārtojums paredz, ka jaunajiem cilvēkiem jāmācās 36 stundas nedēļā, turklāt mājās jāpilda mājas darbi. Atgādināšu, ka 40 stundu darba nedēļa ir pieaugušu cilvēku norma, bet tas ir par daudz augošiem organismiem. Mācību gada pagarināšana ļautu samazināt stundu skaitu dienā.

Daudzās mācību stundas un blīvais mācību saturs, īpaši tumšajos rudens un ziemas mēnešos, neveicina kvalitatīvu un dziļu mācību vielas apguvi. Pagarinot mācību gadu, rastos iespēja veltīt vairāk laika mācību vielas apguvei – mācīties lēnāk un pamatīgāk. Savukārt, pienākot siltajiem mēnešiem, mācības varētu organizēt, izmantojot interaktīvas mācību metodes – stundas svaigā gaisā, ekskursijas, projektu darbus,

Vecāki savukārt iebilst pret to, ka, pārnākot mājās, bērniem ir jāpilda mājas darbi. Tas vai nu atņem kopā pavadīto laiku, vai arī prasa vecāku līdzdalību un palīdzību mājas darbu risināšanā. Pagarinot mācību gadu, mūsu bērnu mājas darbu apjoms samazinātos, un tos varētu izpildīt, vēl skolā esot. Vakari kļūtu brīvi atpūtai un ģimenes kopā būšanai.

Gan darba devēji, kas pārstāv vecākus, gan paši vecāki bieži vien nav mierā ar vasaras brīvlaika garumu. Trīs brīvie mēneši, kuros bērniem nav skolas, rada papildus tēriņus vai grūtības darbā tiem vecākiem, kuriem nav vecvecāku vai tuvu radinieku, kas pieskatītu bērnus. Nākas vai nu algot auklīti, vai arī maksāt par dārgām nometnēm. Ne visiem tas ir pa kabatai. Īsāks vasaras brīvlaiks ļautu vecākiem ietaupīt un samazinātu risku, ka bērni paliek nepieskatīti.

Ilgais brīvlaiks rada grūtības arī pašiem bērniem. Gan skolotāju apkopota pieredze, gan arī objektīvi pētījumi uzrāda, ka pēc triju mēnešu pārtraukuma iemācītais var būt aizmirsies, un darbs jādara dubultā – proti, reiz apgūtā mācību viela jāatkārto.

Pārbaudes darbu grafiks mācību gada noslēgumā mēdz būt pavisam blīvs. Pagarināts mācību gads varētu to padarīt mazāk saspringtu un, iespējams, sagādātu labākus rezultātus.

Šie ir daži no argumentiem, par kuriem aicinu jūs padomāt. Plānoto reformu mērķis ir vienkāršs un skaidrs – tās iecerētas, lai atvieglotu, padarītu veiksmīgāku un efektīvāku veidu, kādā mūsu bērni un arī mēs mācamies. Neviena no tām nav pašmērķis.

Protams, mācību gada pagarinājums ir tikai viens no veidiem, kā varētu risināt mūsu bērnu pārslogotību un celt mācību kvalitāti. Taču, iespējams, tas ir gana iedarbīgs.

Jāņem vērā, ka arī citas valstis pēdējā laikā aktīvi pievēršas mācību gada garuma jautājumiem. Piemēram, 2010.gadā šo jautājumu saistībā ar ASV atpalikšanu starptautiskajos rādījumos ierosināja ASV prezidents Baraks Obama.

Kaut gan jau iepriekšējā Saeima bija uzsākusi darbu pie kolektīvā iesnieguma iestrādāšanas likumdošanā, tas iestrēga partiju un Saeimas Juridiskā biroja domstarpībās. Tas paredzēja 10 000 pilsoņu vai patstāvīgo iedzīvotāju parakstu nepieciešamību, lai saņemtu tiesības iesniegumu iesniegt Saeimā. Pēc likumprojekta nodošanas komisijām Saeima tika atlaista un darba kārtību noteica Valsts prezidents Andris Bērziņš. Kā skaidro A. Bērziņa preses sekretāre Līga Krapāne, Saeimas darba kārtības veidošanai bija noteikts princips: likumprojektiem jābūt saskaņotiem ar Finanšu ministriju, Tieslietu ministriju un Saeimas Juridisko biroju. Tā kā Juridiskais birojs iebilda pret grozījumiem, Saeimas sēdēs tas netika skatīts. Līdz vēlēšanām domstarpības netika atrisinātas, tas netika skatīts 1. lasījumā un tādēļ likumprojektu jaunā Saeima nevarēja pārņemt,

“Vienotības” pārstāve Laila Timrota skaidro, ka šobrīd koalīcijā panākta vienošanās Saeimā atkārtoti iesniegt grozījumus Saeimas Kārtības rullī un Iesniegumu likumā, lai papildinātu tos ar likuma normām, kas paredz tiesības iedzīvotājiem iesniegt kolektīvos iesniegumus izskatīšanai Saeimā. “Likumu grozījumi tapuši, konsultējoties ar Saeimas Juridisko biroju un ekspertiem, tajos tiesības iesniegt iniciatīvas parlamentam iecerēts piešķirt pieciem tūkstošiem Latvijas pilsoņu, kas sasnieguši 16 gadu vecumu,” norāda L. Timrota.

Ceturtdien parlaments sēdē atbalstīja atbilstošus grozījumus Iesnieguma likumā nodot izskatīšanai Juridiskajai komisijai, kā arī Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai.

Prognozes ir veidotas, pieņemot, ka netiek veiktas nekādas reformas šajās nozarēs, kā arī optimistiski vērtējot ilgtermiņa ekonomisko attīstību, paredzot, ka tā nākamajās divās dekādēs būs relatīvi augsta.

Vecāka Eiropa

Demogrāfiskās tendences Eiropā ir skarbas. Eiropā iedzīvotāju skaits 2050. gadā būs samazinājies un novecojis. Ja vidējais dzīves ilgums kopš 1960. gada līdz 2005. gadam ir palielinājies par astoņiem gadiem, tad līdz 2050. gadam tas pieaugs vēl par sešiem gadiem. Eiropa kā daļēju risinājumu demogrāfijas tendencēm ir izmantojusi imigrācijas politiku, taču nākotnē tas vairs nebūs efektīvs.

Kaut gan kopējais iedzīvotāju skaits Eiropas Savienībā nebūs mainījies un tie būs 455 miljoni, paredzamas dramatiskas izmaiņas vecuma struktūrā: ekonomiski aktīvajā vecumā (15-64 gadi) būs par 48 miljoniem jeb 16% mazāk iedzīvotāju, bet to skaits, kuriem pāri 65 gadiem, līdz 2050. gadam pieaugs par 58 miljoniem jeb 77%. Ja šobrīd Eiropā uz vienu pensijas vecuma cilvēku ir četri cilvēki, tad 2050. gadā attiecība būs divi pret viens.

Pensiju reformu vērtē atzinīgi

Pētījuma autori atzinīgi novērtē Latvijā, Igaunijā un Polijā veiktās pensiju reformas, kuru rezultātā sāka darboties 2. pensiju līmenis. Tāpēc Latvijā valsts izdevumi pensijām līdz 2050. gadam pat nedaudz samazināsies, bet pieaugs privāto pensiju fondu izdevumi. Tāpēc tiek prognozēts, ka salīdzinājumā ar valsts izdevumiem 2004. gadā, kad pensiju izmaksas veidoja 6,8% no iekšzemes kopprodukta, jau 2030. gadā pensijām izdevumi valstij samazināsies par 1,2%.

Eiropas novecošanās nozīmēs arī izdevumu palielināšanu veselības un ilgtermiņa aprūpei. Pētījuma autori gan uzsver, ka Latvijas gadījumā šobrīd šai jomai valsts atvēl ļoti nelielus izdevumus, tāpēc arī prognozētais pieaugums ir salīdzinoši neliels. Tomēr procentuāli tas nozīmē divreiz lielāks finansējums nekā 2004. gadā: no 0,4% no IKP līdz 0,8% no IKP 2050. gadā ilgtermiņa aprūpei. Vēl lielāks izdevumu pieaugums prognozēts veselības aprūpē. Jau 2030. gadā tie būs 5,9% no IKP, bet 2050. gadā – 6,2%. Salīdzinājumam – 2004. gadā tie bija 5,1% no IKP.

Izglītība jāstiprina

Ievērojams samazinājums valsts izdevumos saistībā ar demogrāfisko situāciju Latvijā tiek paredzēts izglītībai. Ja tuvāko 30 gadu laikā netiek veiktas nekādas reformas, nepieciešamie izdevumi samazinātos par 1,4 procentpuntkiem un būtu 3,5% no IKP. Tomēr pētījuma autori norāda, ka būtu neprāts izglītību saskatīt kā nozari, kurā smelties līdzekļus, lai kompensētu demogrāfiskās situācijas izraisīto izdevumu pieaugumu veselības aprūpē. Tā vietā līdzekļi būtu jānovirza mūžizglītībai un ekonomiski aktīvo iedzīvotāju prasmju uzlabošanai, lai paaugstinātu produktivitāti.

Līdzīgi kā Latvijā, arī Igaunijā turpmākajās desmitgadēs varētu izdevumi samazināties, bet Lietuvai tiek prognozēts valsts izdevumu pieaugums.