Padomju Savienības mantojums – daudzdzīvokļu masīvā apbūve – šobrīd iedzīvotājiem nav nedz draudzīgi, nedz sakārtoti. Lielmēroga dzīvojamie rajoni ir sava laikmeta liecinieki, tomēr to ieguldījums pilsētvides kvalitātē būtu jāpārskata. Ņemot vērā gan ievērojamās izmaiņas mikrorajonu iedzīvotāju struktūrā, gan arī nākotnes izaicinājumus, nepieciešams uzsākt šo apkaimju sakārtošanu, lai līdz ar ekonomiskās aktivitātes pieaugumu un demogrāfiskajām tendencēm tie neturpinātu degradēties un nepārvērstos par imigrantu geto rajoniem.
Rīgas pilsētas dzīvojamā fonda lielāko īpatsvaru – ap 40 % – sastāda 20. gs. otrajā pusē masveida būvniecības rezultātā uzceltie lielmēroga dzīvojamie rajoni, līdzīgos masveida būvniecības laikā celtos rajonos dzīvo virs 20% Rietumeiropas un 90% Krievijas iedzīvotāju. Pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas statistikas datiem, 2009. gadā 41.7% Eiropas iedzīvotāju dzīvoja dzīvokļos, un Latvija bija pirmajā vietā, salīdzinot dzīvokļos dzīvojošo iedzīvotāju procentuālo attiecību pret pārējiem – 66.2%, kam sekoja Igaunija ar 65.1% un Spānija ar 64.6%. 2011. gadā Latvijas iedzīvotāji ierindojas starp tiem, kas visvairāk savos dzīvojamos rajonos cieš no pārmērīga trokšņa, piesārņojuma (2. vietā Eiropā ar 30.2%) un noziedzības (2.vietā ar 25.4%). Mūsdienu kontekstā Rīgas lielmēroga dzīvojamie rajoni, kur dzīvo ievērojama daļa pilsētas iedzīvotāju, tiek uzskatīti par nopietnu problēmu vietu, kur fokusējas ne tikai telpiskie un ekonomiskie, bet arī sociālie, mentālie, garīgie, un emocionālie jautājumi.
Latvijā pakalpojumu sniegšanas sektors ir manāmi pieaudzis uz ražošanas rēķina un liela daļa profesionāļu emigrējuši uz ārzemēm, kas tiek uzskatīta par negatīvu tendenci, tādēļ liek apsvērt ražošanas paplašināšanu un vietējo resursu izmantošanu nākotnē. Tas no jauna izraisītu darbaspēka ieplūdumu Latvijas pilsētās, kas pie šībrīdējās Eiropas Savienības politikas ir neizbēgami. Līdz ar gaidāmajiem lielajiem imigrācijas apjomiem, pieaugtu pieprasījums pēc lētiem, nelieliem mājokļiem, kuru būvniecībā vajadzētu rūpīgi izvērtēt citu pasaules valstu pieredzi, kur lielākā daļa imigrantu dzīvojamie rajoni pārvērtušies par „geto” (itāliešu – ghetto) – bīstamiem graustu rajoniem un noveduši pie sabiedrības segregācijas, kas atspoguļojas arī telpiskajā vidē.
Dzīvojamā vide ir primārā starp pilsētvides telpām, kas atrodas tiešā saistībā ar cilvēka ikdienu un tieši ietekmē to, līdz ar to – tā kalpo par rādītāju dzīves kvalitātei un par instrumentu tās celšanai. Bez dzīvojamo rajonu rekonstruktīviem pasākumiem, vide turpinās degradēties, radot milzums problēmu visās pilsētas iedzīvotāju dzīves sfērās. Pozitīvākais scenārijs būtu – saprotot, ka esošu pilsētvides revitalizācijas projekti ir daudz ilgtspējīgāki par jaunu teritoriju apgūšanu, iespējams, tuvā nākotnē Latvijā varētu sekmēties tālāka daudzpusīga (ne tikai būvniecības) attīstība.
Rīgas neraksturīgā apbūve, ar ko jāsadzīvo
Arhitektūras modernisma un funkcionālisma periodos būvniecības process tika racionalizēts un rajonu telpiskā organizācija no profesionāļu viedokļa bija pragmatiska, tomēr telpiskais dizains un ārtelpas kvalitāte no iedzīvotāja skata punkta palika ignorēta. Daudzās Eiropas pilsētās jau vairākas dekādes notiek pakāpeniska atbrīvošanās no šī kultūras mantojuma, transformējot monstrozos dzelzsbetona ēku mūrus cilvēka mērogam atbilstošākās un draudzīgākās struktūrās. Par modernās arhitektūras norieta simbolu reizēm dēvē ASV Misūri štata dzīvojamā rajona Pruitt-Igoe nojaukšanu septiņdesmitajos gados, kur 33 daudzdzīvokļu mājas vēlāk aizvietoja ar sabiedriskajām ēkām un vienģimeņu māju apbūvi.
Padomju Savienībā 1957. gadā tika paziņota intensīva programma masveida dzīvojamās apbūves būvniecībai, kas neizbēgami transformēja pilsētvidi un miljonu cilvēku dzīves kvalitāti, nodrošinot mazus, bet labi iekārtotus dzīvokļus kodolģimeņu lietošanai, aizvietojot līdz šim izplatītos komunālos mājokļus. Trīspadsmit Rīgas lielmēroga dzīvojamos rajonos tika izveidota pēc satura un formas jauna pilsētas struktūra, kas krietni atšķiras no Rīgas apbūves gan līdz 20. gs. vidum raksturīgās, gan no mūsdienu pilsētplānošanas principiem atbilstošas. No 1965. līdz 1985. gadam, sakarā ar industrializācijas procesa izraisīto straujo pilsētu iedzīvotāju skaita pieauguma tempu, tika uzbūvēti Rīgas lielākie dzīvojamo masīvu kompleksi Iļģuciemā, Juglā, Vecmīlgrāvī, Ķengaragā, Imantā, Bolderājā, Zolitūdē, Ziepniekkalnā, Pļavniekos un Mežciemā.
Pasākumi, kas garantētu ārtelpas estētisko pievilcību, dabiskās vides īpatnību pasvītrošanu un daudzveidīgu ārtelpas izmantošanu, kas bija perspektīva šīm teritorijām pirms būvniecības, netika īstenoti, pamatojoties uz to, ka moduļu ēku galvenais uzdevums bija īsā laikā nodrošināt cilvēkus ar dzīvokļiem, kam tika koncentrēta lielākā daļa izdevumu, atliekot ārtelpas labiekārtošanu pēc dzīvojamo ēku būvniecības pabeigšanas, kas tā arī netika īstenots – pēc Eiropas Komisijas statistikas datiem Latvijā lielākā daļa dzīvojamo rajonu uzskatāmi par piesārņotiem. Šobrīd plašās ārtelpas – viens no lielmēroga dzīvojamo rajonu telpiskās identitātes zīmoliem – kalpo vienīgi kā nepievilcīga tranzīta maģistrāle iedzīvotāju ceļā no saviem labiekārtotajiem mitekļiem uz ikdienas dzīvi citās pilsētas daļās.
21. gs. pirmajā dekādē daudz investīciju ieguldīts jaunu teritoriju apguvei un jaunu dzīvojamo rajonu celtniecībai, vairāk koncentrējoties uz nākotnes vides patērētāju, nevis esošo sabiedrību un gadiem pastāvošo problēmu risināšanu. Rīgas lielmēroga dzīvojamo rajonu publiskās ārtelpas ir zaudējušas to nozīmi, kas tika plānota rajonu oriģinālajos projektos. Lai arī publiskās ārtelpas kalpo kā nozīmīga dzīvojamās vides sastāvdaļa, to izmantošana ievērojami atšķiras no iecerētā. Dzīvojamo māju iekšpagalmu labiekārtojums šobrīd nedarbojas kā potenciālas iedzīvotāju rekreācijas, atpūtas un izglītības teritorijas, kuru projektos jau pirms pusgadsimta bija paredzētas daudzveidīgas funkcijas un apzaļumojums, kas vairumā gadījumu netika realizētas. Ekonomisku un sociālu iemeslu dēļ ārtelpas netika atbilstoši regulāri koptas un to labiekārtojums atjaunots, kas novedis pie ārtelpu degradācijas. Rezultātā tās ir ieguvušas pamestas, nedrošas, neestētiskas vides tēlu, kas šodienas kontekstā bieži tiek vienkāršoti uzlūkots kā neizmantots teritorijas resurss un tiek apbūvēts, līdz ar to neatgriezeniski zaudējot oriģināli plānotās lielmēroga dzīvojamās vides publisko ārtelpu kvalitātes.
Kas šobrīd dzīvo mikrorajonos?
Lielmēroga dzīvojamo rajonu ārtelpas vēsturiski galvenais uzdevums bija radīt higiēniskus, veselīgus apstākļus cilvēkam, un pirmkārt – mātēm ar bērniem, bet, gadiem ilgas aptaujas rādīja, ka tieši šī iedzīvotāju grupa daudzdzīvokļu apbūvi par savu dzīvesvietu izvēlējās visnelabprātāk. Šo rajonu iedzīvotājus nosacīti var iedalīt četrās grupās.
Iedzīvotāji, kas visvairāk atstāj savu nospiedumu sociālajā dzīvē dzīvojamos rajonos šobrīd ir seniori jeb pensionāri, kas ievācās, kad rajons bija jauns. Šīs iedzīvotāju grupas ievākšanās laikā galvenie rajona cilvēki bija mātes ar bērniem, kas tagad ir „minoritāte”. Iedzīvotāji, kas ilgi dzīvo kopā ar laiku izveido paši savas tradīcijas, nerakstītus likumus, un kontaktu tīklu, līdz ar to šo „dzīvojamā rajona kultūru” spēcīgi var ietekmēt pārāk lielas vai pārāk straujas pārmaiņas. Kaimiņu sakari pakāpeniski veidojās un nostiprinājās bērnu spēļu laukumos, veļas mazgātuvēs, kāpņu telpās, kas mūsdienās dzīves stila maiņas dēļ vairs nenotiek.
Otra grupa – iedzīvotāji, kas atturīgi izturas pret kaimiņiem – labprāt sveicinās, bet nedibina ciešākus kontaktus, ir visizplatītākā iedzīvotāju grupa Rīgas lielmēroga dzīvojamos rajonos. Jaunās ģimenes ar bērniem, kur abi vecāki strādā, bērns tiek vests uz bērnudārzu, bet vecākiem „nav laika” komunikācijai ar citiem kaimiņiem un laika pavadīšanai dzīvojamā rajona ārtelpā. Viņiem raksturīga īpaši pasīva attieksme kontaktā ar kaimiņiem un pret rajona dzīvi. Vēl viena grupa ir iedzīvotāji, kas nesen ievākušies rajonā un labprāt dibinātu kontaktus, bet tiem trūkst pieejas sociālajam tīklam, kurā ir nostiprinājušies pirmās grupas iedzīvotāji.
Pēdējo grupu pārstāv cilvēki, kam dzīvojamā vide vispār nav saistīta ar citām aktivitātēm, kā pārnakšņošana, līdz ar to viņi nejūt nekādu piesaisti vietai.
Ņemot vērā, ka lielu daļu aktīvo iedzīvotāju lielmēroga dzīvojamos rajonos sastāda cilvēki virs vidējā vecuma, kas dzīvojuši šajā rajonā kopš tā uzcelšanas, šī iedzīvotāju grupa būtu jāuzskata par šobrīdējo galveno rajonu identitātes un sociālā klimata veidotāju. Līdz ar to ārtelpas sākotnējā koncepcija, kas pielāgota pārsvarā māmiņām ar bērniem, nedarbojas. Tomēr publiskās ārtelpas būtība ir tās spēja piesaistīt dažāda veida sabiedrību, līdz ar to dažādas iedzīvotāju grupas ir spiestas savā starpā meklēt kompromisu. Piemēram, – soliņi dzīvojamo rajonu iekšpagalmos – pensionāriem vai jauniešiem; zāliens – piknikiem vai suņu pastaigām; u.tml.
Sakārtojot vai pārveidojot telpas fiziskās formas, vai iejaucoties publisko telpu plānojumā, mēs radām jaunas iespējas noteiktām aktivitātēm vai atsevišķām cilvēku grupām, tajā pašā laikā samazinot citu aktivitāšu un grupu iespējas. Līdz ar to rodas virkne problēmu, ko nāksies atrisināt lielmēroga dzīvojamo rajonu nākotnes identitāti nesošajai ārtelpai, piemēram, noteiktu sociālo grupu interešu dominance, cilvēka pielāgošanās vietai vai vietas – cilvēkam, plāna „atvērtība” vai funkcionāla pabeigtība u.c.
Pārņemt pozitīvo, atmest negatīvo
Meklējot idejas, der ņemt vērā gan vēstures, gan ārzemju labās prakses un neveiksmju piemērus. Pasaules praksē pieredzēti piemēri, kur lielmēroga dzīvojamie rajoni tiek transformēti trijos veidos:
• vecā telpiskā struktūra tiek pilnībā aizstāta ar jaunu, mūsdienām atbilstošu struktūru un ainavu, ( t.i. – ieviešot cita veida apbūvi kā Nīderlandē);
• Esošajā struktūrā tiek ietverti jauni elementi, kas harmonē ar vēsturisko struktūru, savukārt laika gaitā veidojušies uzslāņojumi, kas neatbilst sākotnējai struktūrai, tiek demontēti, (piemēram, Spānijā un Slovēnijā tiek praktizēta apkalpes iestāžu pievienošana esošajai struktūrai);
• Esošajā struktūrā tiek sintezēta jauna struktūra, kas var vai nu kontrastēt ar to, vai atbilst tai, abos gadījumos tiecoties veidot harmonisku vidi (piemēram, izmainot ārtelpu identitāti kā Somijas un Zviedrijas pieredzēs vai piešķirot apbūvei jaunu identitāti kā Lielbritānijā).
Līdz 19. gs. pilsētplānošanā dominēja citi aspekti, no kuriem mūsdienās der pārņemt: cilvēcisko mērogu un gājēja nozīmību, daudzveidīgu funkciju sajaukumu, proporciju sistēmas, vietējā konteksta un kultūras ievērtēšanu, u.c. Piemēram, 19. gs. ielas neatņemama īpašība bija tās daudzveidīgā izmantošana: komerctelpām, apkalpes iestādēm, reliģijas iestādēm un dzīvojamām mājām u.c., kā rezultātā veidojās bagātīga vide, un ko mēģina ieviest kā instrumentu vairāku dzīvojamo rajonu ārtelpas revitalizācijā – piemēram, atdzīvinot publisko telpu ar komerciālām platībām, kā Eiropā projektētie dzīves stila centri „Brandhubs” jeb pilsētvides rajoni ar savu zīmolu.
Zviedrijas pieredze liecina, ka daudzu sociālu problēmu atrisinājumu nodrošinātu daudzveidīgo iedzīvotāju grupu, un – it īpaši identitātes veidojošo un patriotisko – fiziska un sociāla integrācija kopienā, ko iespējams panākt neizmantotajās ārtelpas zonās būvējot nelielas apkalpes ēkas, organizējot dažādu sociālu grupu aprūpes centrus vienās telpās (piemēram, bērnu un veco ļaužu aprūpes centri), kā arī veidojot visām iedzīvotāju grupām kopīgus brīvā laika centrus. Rīgā ārtelpas uzlabošana pamatā tiek atstāta uz vēlāku laiku ar cerību, ka dzīvojamo ēku revitalizācija izraisīs atbilstošas prasības teritorijas labiekārtotības līmenim, un to procesa turpinājumā īstenos līdzīgi māju renovācijai. Jaunas celtniecības stimulēšana notiek visai vienveidīgi – galvenokārt sniedzot finansiālu atbalstu, retāk finansēšanas atbalstam tiek pievienota infrastruktūras izbūve par pašvaldības līdzekļiem. Tātad – šobrīd netiek izmantoti Skandināvijas u.c. valstu dzīvojamo rajonu revitalizācijas piemēri ar ārtelpas palīdzību.
Transformācijas pieeja ar jaunu elementu ieviešanu esošajā struktūrā izmantota daudzviet, kur lielmēroga dzīvojamo rajonu apbūves intensitāte nevar izmainīt daudzo iedzīvotāju dēļ. Piemēram, Toronto, Kanādā Regent Park dzīvojamā rajona rekonstrukcijā esošā apbūve tika atjaunota, atsvaidzinot to tēlu ar jauniem apdares materiāliem un ieviešot jaunas, apbūves intensitātei atbilstošas būvformas.
No Polijas pieredzes iespējams aizgūt renovācijas politiku, kad māju renovācijai kopumā tiek izmantoti ne vairāk kā 30% no kopējā finansējuma un pārējie līdzekļi izmantojami komunikāciju un labiekārtošanas finansēšanai, kā arī jaunu darba vietu radīšanai.
Polijas un arīdzan Vācijas pieredze ir saistīta ar pašvaldības budžeta izmantošanu teritorijas revitalizācijai uzbūvējot sociāla rakstura būves, komerciāla rakstura būves un atbilstoši labiekārtojot. Infrastruktūras izbūve, ieskaitot bērnudārzus, sportam un bērniem paredzētos laukumus, parasti notiek par pašvaldību līdzekļiem Tomēr Rīgas lielmēroga dzīvojamo rajonu nesakārtoto ārtelpu daudzums ir tik iespaidīgs, ka ar pašvaldības rīcībā esošajiem līdzekļiem to pilna revitalizācija nav iespējama – drīzāk būtu piemērojama pakāpeniska nelielāka apjoma ārtelpu sakārtošana, un pakāpeniska labiekārtošana. Tas gan varētu radīt nesakārtoto teritoriju iedzīvotāju neapmierinātību un nevienlīdzības sajūtu.
Jaunajām identitātēm jābūt ilgtspējīgām
Tomēr šo dzīvojamo masīvu pārveidē nedrīkst aizmirst un neņemt vērā esošo mikrorajona iedzīvotāju vēlmes, citādāk vides uzlabošanas vārdā tie tiks izstumti no pašreizējām dzīvesvietām. Eiropā jau ir piedzīvotas dzīvojamo rajonu reģenerācijas negatīvās sekas, piemēram, Hokstonas (Hoxton) efekts Londonā, kur rajona atjaunošanas procesos izraisītā ģentrifikācija pilnībā iznīdēja esošos iedzīvotājus, mēģinot piesaistīt vēlamo iedzīvotāju grupu – radošās industrijas pārstāvjus, un radot jaunu rajona zīmolu kā kultūras un mākslas apkaimi.
Satraukums par kopienu neesamību lielmēroga dzīvojamos rajonos ir radījis bažas par „bez-dvēseles” rajoniem, kuru pamatā ir vēlme pēc nošķirtības sajūtas no parasto cilvēku masas. Jāņem vērā, ka arhitektūra pati par sevi nevar veidot kopienu. Piederības sajūtu nevar uzprojektēt, to var veidot tikai esošie vai nākotnes iedzīvotāji. Kopiena ir identitātes sastāvdaļa, bet arī līdzeklis, lai to veidotu. Diskutabls ir jautājums, vai mūsdienās – kad dzīvojam bez ilūzijām vai ar varu uzspiestām ideoloģijām, kuru laikā celti Rīgas mikrorajoni – ir lielākas iespējas attīstīt reālistiskākas pieejas dzīvojamo rajonu būvniecībā? Vai tieši otrādi – iluzorā neatkarība un ekonomiskais haoss radījis apjukuma stāvokli dzīvojamo rajonu tēla veidošanā vai neveidošanā?
Komentāri