www.creativecommons.org

Mazdārziņi nav nabadzības rādītājs. Tos nekopj tikai trūcīgie. Bet mazdārziņu radītajā sociālās sadarbības tīklā ir iesaistīti daudzi – kaut vai studenti ar pārvesto iknedēļas kartupeļu kravu uz kopmītnēm, kas nereti izaudzēti vecāku mazdārziņā, nevis lauku sētā. Teritorijas plānotāju vēlme atbrīvoties no šādiem mazdārziņiem kaitējumu nodarītu ne tikai to īpašniekiem, bet visai sabiedrībai kopumā, jo iznīcinās kādu no retajām Latvijas iedzīvotāju savstarpējās sadarbības formām.

Mazdārziņš atšķirībā no privātmājas nav kā ziemā, tā vasarā katru dienu acu priekšā, tomēr kopumā tas, šķiet, saņem vairāk sava īpašnieka uzmanības un rūpju nekā, iespējams, savrupnama lepnais dārzs ar dārgiem augiem, ko aprūpē profesionāls dārznieks. Kas nosaka šo cilvēku vēlmi ieguldīt savu laiku un līdzekļus, lai aprūpētu kaut ko, kas nav ikdienā redzams?

Dārziņkopības kustības pirmssākumi

Patreizējie Rīgā esošie ģimenes dārziņi tika izveidoti 20.gs. sešdesmito gadu sākumā, kad ar Komunistiskās partijas komitejas un Rīgas pilsētas izpildkomitejas attiecīgiem lēmumiem tika uzsākta „dārziņkopības kustība”, kam vajadzēja apmierināt ģimeņu un indivīdu vēlmi pēc „sava kaktiņa, sava stūrīša zemes” un daudz praktiskāk – papildus pārtikas produktiem. Pēc līdzīga principa dārziņus pārtikas produktu audzēšanai piešķīra arī citās Latvijas pilsētās.

Rīdzinieku dārziņu kolonijas izvietojās ne tikai pilsētas teritorijā, bet arī pierīgā. Mazdārziņu platība svārstījās no 300 m² (tautā saukti par ‘trīssimtniekiem’) līdz 600 m² (t.s. ‘sešsimtnieki’). Galvenā atšķirība bija faktā, ka ‘trīssimtnieku’ lietošanas tiesības piešķīra vietējās izpildkomitejas, to lietošana bija ierobežota ar īstermiņa zemes nomas līgumu un tajos bija aizliegta jebkādu ēku celšana un lielu koku stādīšana – tātad jebkas, kas saistītu tā lietotāju ar šo vietu, kā vēl aizvien ir noteikts Cēsu pilsētas apbūves noteikumos:

„Mazdārziņš -pilsētas īpašumā vai valdījumā esošs, vai fiziskai vai juridiskai personai piederošs zemes gabals, kas nodots pagaidu lietošanā vai nomā uz noteiktu termiņu sakņu un puķu dārza ierīkošanai ar vai bez īslaicīgās apbūves (dārza mājiņa, dārza inventāra noliktava vai siltumnīcas).”

Šie dārziņi, kuri galvaspilsētā izveidojās Lucavsalā, Spilves pļavās Torņakalnā, Rumbulā, Skanstes ielas rajonā un citur, šodienas pilsētas plānā ir pieskaitīti apstādījumu un dabas teritorijām, līdzās skvēriem, kapsētām un suņu pastaigu laukumiem un ir paredzēti kā „dažādu funkciju, it īpaši ekoloģisko, rekreācijas un pilsētas tēla veidošanas funkciju nodrošināšanai saglabātas vai speciāli izveidotas, ar augiem apaugušas vai apaudzētas teritorijas” ar „pagaidu teritorijas izmantošanas veidu … vietās, kur pastāv teritorijas applūšanas risks vai teritorijā, kura nav nepieciešama apbūvei”. Tātad principā tas nozīmē vien nelielu zemes pleķīti, kurā izaudzēt to, ko tajā pat gadā var novākt. ‘Trekno gadu’ lielie attīstības projekti, kam bija nepieciešamas teritorijas pilsētas centra tiešā tuvumā, ir izspieduši šos dārzus no to vēsturiskajām teritorijām. Šāda vide, kas savas nesakoptības dēļ arī ārēji ir vizuāli nepievilcīga un ‘grauj pilsētas tēlu’, un ko pilsētas administrācijas ir izsvītrojusi no tālākas attīstības teritorijām, principā ir lemta izmiršanai. Tomēr vērā ņemamam pilsētas iedzīvotāju skaitam šie dārziņi ir sava veida sociālā pašpalīdzība.

Pretstatā šai dārziņu formai, ‘sešsimtnieku’ zemes gabalu sadali kontrolēja izpildkomitejas, bet tie tika piešķirti darba kolektīviem, kas tālāk tos nodeva lietošanā attiecīgajā iestādē strādājošajiem. Jau fakts, ka šīs dārziņu kolonijas daudzviet veidoja vienā darba vietā strādājošie un viņu ģimenes, tātad, savstarpēji (maz)pazīstamu cilvēku loks, veidoja savdabīgu komūnu, kas daudzviet vēl saglabājusies, lai arī ‘vecie’ īpašnieki bieži jau ir miruši un viņu vietā dārzus kopj viņu bērni un mazbērni.

‘Sešsimtnieki’ parasti bija izvietoti izdevīgākās un pievilcīgākās teritorijās jūras vai upes tuvumā un to tuvumā vai tajos bija sakārtota infrastruktūra (elektroapgāde, transports). Šodien prakstiski visas bijušās ‘sešsimtnieku’ teritorijas pilsētu un novadu attīstības plānos ir nosauktas par privātmāju apbūves teritorijām un zemes gabali ir privatizēti. Tomēr tas nenozīmē, ka šajos dārziņos būtu masveidā sabūvētas lielas savrupmājas (kaut arī šāda tendence pastāv un nākotnē šo teritoriju ‘seja’ var būtiski mainīties) un pārsvarā tajos turpina saimniekot to vecie īpašnieki, kuri uz nelielajām vasarnīcām bieži pārceļas uz visu vasaras sezonu.

Kāda ‘sešsimtnieku’ kolonija Rīgas nomalē, kas veidojies sešdesmito gadu vidū, šobrīd, it sevišķi šosejas malā (tuvāk pilsētas infrastruktūrai) pamazām pārtop privātmāju apbūvē. Tomēr tālāk no autobusa pieturām vēl aizvien ir saglabājušies ‘vecie’ dārzi – ar pāraugušiem augļu kokiem, (bieži) pussabrukušām dārza mājiņām (agrākie noteikumi pieļāva ‘sešsimtniekos’ būvēt nesiltinātas vasarnīcas ar ierobežotu dzīvojamo platību (18 m² un minimālām labierīcībām) puķu un kartupeļu dobēm. Tajos saimnieko pārsvarā gados vecāki cilvēki, pie kuriem ik pa laikam brīvdienās sabrauc viņu bērni un mazbērni, lai uzceptu šašliku un ātri nolasītu zemenes vai ābolus (vai kas nu kuram dārzā padevies) un tikpat ātri aizbrauktu, atstājot ‘vecīšus’ ravējam, laistām, lasām, stādām. Autobusi, kas brauc uz šīm dārziņu kolonijām rītos un vakaros, ir stāvgrūdām pilni, daudzi to braucēji ir regulārie pasažieri un jau cits citu pazīst.

Mazdārziņi nav trūkumcietēju parādība

Krievijā deviņdesmito gadu vidū pēc krīzes veiktie pētījumi apliecina, ka mazdārziņi nav tiešs iedzīvotāju radīts risinājums ekonomiskajai krīzei. Nebūt nepastāv likumsakarība, ka mazdārziņu popularitāte palielinās līdz ar ekonomisko krīzi. Patiesībā mazdārziņos saražotās ekonomiskās vērtības mājsaimniecībām nedod būtisku atspaidu līdzekļu ietaupīšanā. Mazdārziņi nav izteikta parādība sabiedrības trūcīgākajiem slāņiem, jo to uzturēšana prasa noteiktus ieguldījumus (stādu iegāde, transporta izmaksas nokļūšanai uz un no mazdārziņa u.c.). Krievijā veiktajos pētījumos spilgti izgaismojas tendence – jo trūcīgāka mājsaimniecība, jo mazāka tās vēlme uzturēt un kopt mazdārziņu.

Daudz svarīgāki par ekonomiskajiem labumiem ir tās sociālās priekšrocības, ko sniedz mazdārziņš, un tieši - iesaistīšanās neformālos apmaiņas tīklos. Krievijā pēc ekonomiskās krīzes 1998. gadā veiktā aptauja uzrādīja, ka mazdārziņos lielākoties tiek audzēti kartupeļi (38%), augļi (13%) un dārzeņi (9%). Šo produktu apmaiņa galvenokārt notika starp tiem, kuriem ir mazdārziņš un tiem, kuriem tāds nav. Bieži vien gan saņēmēji ir iesaistīti mazdārziņa uzkopšanas darbos un par to saņem ievērojami vairāk no mazdārziņā izaudzētās ražas, taču ne vienmēr tas ir kritērijs. Mazdārziņi Krievijā ir daļa no sociālās sadarbības tīkliem, kuriem maz saistības ar ekonomiskajiem apstākļiem. Tāpēc sociologs Saimons Klārks (Simon Clarke) pēckrīzes Krievijas sabiedrības vēlmi ņemties ap saviem mazdārziņiem jeb „dāčām” skaidro šādi:

„Tas nav pēdējais glābiņš uz izsalkuma robežas esošajiem, bet drīzāk tā nodrošina papildus drošību tiem, kuri jau salīdzinoši labi pārcieš vētru.”

Arīdzan Latvijas mazdārziņos konstatējami šādi sociālie apmaiņu tīkli, un to mērķis nav ietaupīt finanšu līdzekļus, turklāt apmaiņa ir saistīta ne tikai ar pārtikas produktiem.

Stādu apmaiņa mazdārziņos

Māras* vecākiem kopš sešdesmitajiem gadiem ir iekopta zeme Jūrmalā – Vaivaros. Gruntsgabalā vēl līdz aizpagājušajam gadam saimniekojušas divas ģimenes – Māras un viņas māsīcas ģimene, šobrīd īpašuma vienīgi saimnieki ir viņas ģimene, tiek pilnībā pārplānots dārzs un iespēju robežās veikta renovācija nelielajā vasarnīcā. Vecāki sezonā daļu nedēļas pavada dārzā, daļu Rīgā, bet Māra uz turieni brauc „reizēm, nu tā – ik pāris nedēļas nogales. Gribētos jau palikt ilgāk, mamma visu laiku prasa, bet man tur nav ko darīt”. Savukārt Vanda dārzu Plakanciemā iegādājusies pēc savas paziņas ieteikuma pirms apmēram astoņiem gadiem – lai būtu kur pavadīt brīvdienas un „bērnam nebūtu visu laiku uz akmeņiem jāsēž”. Jebkura saruna par dārzu kādā brīdī nevilšus iegrozās sarunā par „es šito puķi (bet nezinu, kā to sauc) redzēju pie …” vai „man (viņai) dārzā ir tā puķe, paprasi, lai iedod”.

Intervijas ar Māru un Vandu apstiprina, ka puķu stādu apmaiņa ir „ģimenes lieta” – vecāki vai paziņas (Vandas gadījumā – viņas kaimiņiene) jau ir iedibinājuši apmaiņas tīklus un ir zināmi konkrēti cilvēki, kuriem „ir tā puķe” vai vismaz „viņi teica, ka var to dabūt”. Nepieciešamība iegūt konkrēto puķi tiek pamatota ar „es redzēju to tai/pie tiem un man tā dikti patika” vai „es redzēju vienā žurnālā – … (kādas personas) mājā tajā bildē tā puķe smuki izskatījās”. Tāpēc ir nopietns pamats apgalvot, ka vēlme puķu stādu iegūt īpašumā un audzēt savā dārzā ir ne tikai estētiska, bet saistīta ar sava veida statusa apliecinājumu („viņam ir”).

Stādu apmaiņā viegli ieraudzīt franču sociologa Marsela Mausa (Marcel Mauss) aprakstīto dāvanu apmaiņas teoriju – dodot dāvanu, tiek nodibinātas noteiktas attiecības starp dāvanas devēju un saņēmēju, kas atbilstošā situācijā prasa atbildes dāvanu. Piemēram, mazdārziņa īpašniece Marta žēlojās par savu paziņu, kas vienmēr kaut ko dāvina un viņai katru reizi ir jādāvina kaut kas pretī. Šī iemesla dēļ viņa bija pasākusi izvairīties no konkrētās personas. Tomēr puķu stādu dāvināšanā manāmas arī t.s. „brīvās dāvanas” pazīmes, kad tās ir atbrīvotas no noteiktām sociālajām attiecībām. „Es dāvinu tāpēc, ka man tā puķe patīk. Ir taču tas teiciens par dalītu prieku – dubultu prieku. Es vienkārši dalos savā priekā par to, ka man tā puķe tik skaista.” Mirkli padomājusi viņa tūlīt piemetināja: „Bet no Zaigas [kaimiņienes] es izvairos – viņa man tūlīt kaut ko vietā dod, ko man nemaz nevajag. Tad es parasti saku, ka man jau ir.”

Puķu ģeogrāfiskā atrašanās (aizdāvināšanas, iegūšanas) vieta nav nošķirama no puķes devēja personības. Stāstot par dienziedēm, no kurienes tās dārzā radušās, Marta sākumā minēja, kur pirktas konkrētās šābrīža šķirnes, bet tūlīt turpināja: „Nu, vispār jau dienziedes man ir kopš 62.gada, kad precējāmies. Tētpaps palīdzēja Aldim būvēt māju un mamma gribēja, lai viņam arī dārzā tās ir – toreiz jau tādas vienkāršas šķirnes bija, bet viņa bija kaut kur redzējusi un viņai vajadzēja. Tad mana mammiņa šitās ieraudzīja un viņai arī vajadzēja, un kad mēs savu dārzu izveidojām, viņa man iedeva.”

Saruna par puķēm bija kļuvusi par sarunu par Martai tuviem un zināmiem cilvēkiem – vecākiem, radiem, kolēģiem. Marta sarunā par dienziedēm ietver arī stāstu par savu kolēģi, kurš sievai bija uzdāvinājis dienziedi, teikdams: „Tagad tev katru dienu būs jāskatās uz to puķi un mani jāatceras.” „Tik lielu es nebiju redzējusi – es to šķirni vēl aizvien gribu, tai bija kādi seši ziedi un vēl pumpuri,” piemetina Marta.

Kas paliks pēc tam?

Reiz čehu rakstnieks Karels Čapeks darbā Dārzkopja gads rakstīja, ka „kamēr cilvēks vēl jaunības plaukumā, viņš domā, ka puķe ir kaut kas tāds, ko nēsā pogcaurumā vai pasniedz meitenēm; viņam trūkst priekšstata par to, ka puķe ir kaut kas ziemojošs, kaut kas aprušināms, mēslojams, laistāms, pārstādāms, apgriežams, apcērpams un piesienams, kaut kas atbrīvojams no nezālēm, auglenīcām, nokaltušām lapām, utīm un sēnītēm”. Vai tas ir tikai gadu skaits, kas cilvēkam liek paraudzīties uz lietām un notikumiem citādāk? Diez vai. Galvenais, lai mēs būtu gatavi tam, ka šīs izmaiņas mūsu uztverē notiks (un notiek visu laiku) un tās saskatītu. Taču, iznīcinot mazdārziņus, Latvijā tiek iznīcināti arī savstarpējie sadarbības tīkli, vietā radot vien tukšumu. Un arī to pārvietošana uz attālākām teritorijām nopietni apdraud 50 gados nostiprinātos sadarbības mehānismus, kuros stāsti ir svarīgāki par stādiem un kartupeļiem.

Izmantotā literatūra:

Clarke, Simon. The Household in a Non-Monetary Market Economy. In: Seabright, Paul (ed). 2000. The Vanishing Rouble: Barter Networks and Non-Monetary Transactions in Post-Soviet Societies. Cambridge: Cambridge University Press. P. 176-206.

Lejnieks, Jānis. Pierīga 20.un 21.gadsimtā. Latvijas Architektūra. 2011.gada februāris-marts (Burtnīca Nr.93).

Rīgas domes 18.08.2009. saistošie noteikumi Nr.5 „Grozījumi Rīgas domes 2005.gada 20.decembra saistošajos noteikumos Nr.34„Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi””.

*Intervējamo personu vārdi ir mainīti.

Creative Commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu Scenāriji.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt.