“Bezzobaina lauva, sargsuns, svilpē pūtējs” – šādi epiteti pasaules medijos tiek veltīti fiskālajām padomēm. Kamēr Ungārijas valdība no sava “svilpē pūtēja” grib atbrīvoties vai vismaz mainīt tās sastāvu, Latvijā ideja par fiskālās padomes veidošanu vēl ir pavisam “nepieķemmēta” un ekonomikas eksperti diskutē par tās lietderību. Kā būtiskākos argumentus šādas padomes nepieciešamībai minēti divi nelāgi valdības “ieradumi” – budžeta sezonalitāte un budžeta pārskatīšana.
2010. gada nogalē triju Eiropas valstu – Zviedrijas, Lielbritānijas un Nīderlandes – fiskālo padomju vadītāji nosūtīja kopīgu vēstuli ietekmīgajam finanšu un ekonomikas žurnālam “Financial Times” ar aicinājumu saglabāt Ungārijas fiskālās padomes neatkarību.
Ungārijas valdības un Fiskālās padomes konflikts sākās pēc tam, kad padome atļāvās kritizēt valdības centienus mazināt budžeta deficītu, piedāvājot nacionalizēt privātos pensiju fondus un ieviešot papildu nodokļus. Padome neklusēja un izmantoja iespēju plašai sabiedrībai skaidrot šādas politikas tuvredzīgumu, kas, protams, nepatika valdošajai partijai. Ungārijas Fiskālā padome tiek finansēta no valsts budžeta, bet tā ir politiski neatkarīga. Padomei nav politiskas varas, un tās pienākums ir izvērtēt izmaiņas likumdošanā un noteikt, cik lielā mērā tās varētu ietekmēt valsts budžetu īstermiņā un vidējā termiņā.
Par caurspīdīgumu un ilgtspēju
OECD (Organisation for Economic Co-operation and Development) pārskatā “Uzlabojot fiskālo politiku ar fiskālo padomju palīdzību” (Improving Fiscal Performance through Fiscal Councils) ieskicēts, kā šādas neatkarīgas institūcijas var ietekmēt un uzlabot fiskālo politiku valstī. Pārskatā teikts, ka tās veido ilgtspējīgu fiskālo politiku; ierobežo politisko ietekmi budžeta veidošanā, monitorē budžetu; veic neatkarīgu makroekonomisko analīzi un budžeta prognozes; izstrādā ieņēmumu un izdevumu prognozes, kas jo īpaši būtiski, jo pasaulē vērojama tendence, ka ieņēmumu prognozes valdība politiski savtīgos nolūkos pārspīlē, tādā veidā radot iespēju plānot lielākus izdevumus nekā tas būtu ieteicams; skaidro budžeta veidošanas principus un plānoto tēriņu “caurspīdīgumu” plašākai sabiedrībai. Fiskālo padomju skaits pasaulē arvien turpina pieaugt un tas, cik liela teikšana tām ir valsts fiskālās disciplīnas veidošanā, atkarīgs no katras valsts.
Starptautiskie eksperti uzsver divus aspektus veiksmīgas fiskālās padomes darbībā – politisko neatkarību un fiksētu pilnvaru termiņu. Turklāt padomei nepieciešams politiķu un Finanšu ministrijas atbalsts un respekts, tomēr jāatceras, ka politiskā un viedokļu neitralitāte stāv pāri visam.
Cīņā ar kaitīgiem ieradumiem
Latvijā vērojama tendence, ka valsts budžeta deficīts tiek uzkrāts līdz gada beigām, tad viss tiek notērēts, lai tikai nākamajā gadā nepiešķirtu mazāk naudas. Turklāt budžets tiek regulāri pārskatīts, kas nozīmē, ka aprēķini tiek veikti diezgan pavirši. Pagājušā gada sākumā budžeta deficīts tika prognozēts 500 miljonu apmērā, bet uz gada beigām jau pieauga līdz miljardam. Turklāt nemitīgi tiek mainītas nodokļu likmes, piemēram, iedzīvotāju ienākumu nodoklis četru gadu laikā mainījies četras reizes, 2008. gadā tas bija 25% apmērā, 2009. gadā – 23%, 2010. gadā – 26%, bet 2011. gadā – 25%. “Kurp tas viss iet?” – eksperti retoriski jautā un piebilst, ka “pat ja valdība zina, kas jādara, acīmredzot trūkst darītāju un procesa uzraudzītāju. Nav normālas diskusijas par fiskālo politiku, tā norit ļoti šaurā lokā, un iedzīvotājiem par to neviens nestāsta, turklāt daudzi lēmumi tiek pieņemti pēdējā brīdī.”
Latvijas situācija – pārliecība vs skepse*
Finanšu ministrija ir izstrādājusi un iesniegusi Ministru kabinetā Fiskālās disciplīnas likumprojektu, kas noteiks tādas normas kā budžeta deficīta lielumu, kā arī definēs, kādai jābūt ekonomiskajai izaugsmei, lai deficītu pieļautu. Šī gada 28.jūlijā ministrija iesniedza Ministru prezidentam darba grupas izstrādāto likumprojektu „Grozījums Latvijas Republikas Satversmē”, lai konstitucionālā līmenī nostiprinātu ar fiskālās disciplīnas īstenošanu saistītus principus un institūtus. Provizoriski Fiskālās disciplīnas likumprojekts un Satversmes grozījumi varētu tikt iesniegti Saeimā līdz 2011. gada novembra beigām. Lielākā daļa ekspertu uzskata, ka šis likums un Fiskālā padome būtu divi “ieroči” veiksmīgas fiskālās politikas veidošanā. Tomēr argumenti “par” mijas ar skepsi un piesardzību, un neatbildētiem jautājumiem.
- Eksperti ir vienisprātis, ka fiskālajai padomei jābuūt neatkarīgai no politiskās sistēmas. Vai tas ir iespējams Latvijā? Mazām valstīm raksturīgi, ka ekonomikas politikas analīzes eksperti un politiķi ir savstarpēji pazīstami, kas rada draudus, ka padomes dalībnieki psiholoģisku faktoru ietekmē būs pārāk labvēlīgi pazīstamām personām.
- Samērā bieži tiek kritizēta ministrijās strādājošo kompetence un darba kapacitāte, kas likumsakarīgi rada nekvalitatīvus “produktus”, tai skaitā arī fiskālo politiku.
- Uzraudzība nepieciešama, jo „deputāti sirgst ar populismu un īstermiņa domāšanu, viņi ir neprofesionāli, balso par lietām, kuras nesaprot, bet valdība diemžēl pierādījusi arī to, ka tā ignorē kompetentu iestāžu (Latvijas Bankas, Pasaules Bankas) rekomendācijas“.
- Fiskālā padome ir jēgpilna tikai tad, ja tā izstrādā alternatīvu budžeta piedāvājumu.
- Lai uzlabotu fiskālo politiku, jāmaina Finanšu ministrijas pārraudzība pār pārējām ministrijām, jo minētās ministrijas nespēja vai nevēlēšanās izvērtēt reālo budžetu, kas viņiem tiek iesniegts, noved pie jau minētajām pastāvīgajām budžeta izmaiņām. Fiskālā padome varētu izvērtēt budžeta atbilstību realitātei.
- Fiskālajai padomei vajadzētu uzņemties budžeta skaidrošanas jautājumus un iegūt nodokļu maksātāju atbalstu, un sadarboties ar tiem.
- Padomes kompetencē būtu izvērtēt, kā nodokļos iekasēto naudu iztērēt, tāpēc ļoti svarīgi, lai tās rīcībā esošie “instrumenti“ būtu efektīvi.
*Rakstā ietverti 2010. gada maijā notikušajā bijušās Stratēģiskās analīzes komisijas prāta vētrā „Nepieķemmētas idejas valsts attīstībai“ izvirzītās idejas, kuru autori netiek atklāti, ievērojot Chatham House Rule principu.
Komentāri