Big Society jeb “lielā sabiedrība” ir britu premjerministra Deivida Kamerona (David Cameron) ideja par vienotas un pilsoniski aktīvas sabiedrības izveidošanu. Tādas, kas spēj uzņemties atbildību un rīkoties savās un tātad arī valsts interesēs. Iniciatīva neapšaubāmi skan vilinoši, un patlaban tā jau ir aizgājusi tik tālu, ka ir pāraugusi institucionalizētā politikas programmā ar atsevišķu finansējumu. Tiesa, ir viena būtiska pretruna – “lielās sabiedrības” ideja cenšas “salabot” to, kā patiesībā sen jau nav.
“Lielās sabiedrības” idejas pamats ir balstīts uz trim – kā vēlāk redzēsiet, nosacītiem – virsmērķiem: pirmkārt, varas/pilnvaru nodošana sabiedrībai un indivīdam, tā veicinot tās lielāku ietekmi lēmumu pieņemšanas procesos pašvaldību, ielas, rajona utt. līmenī; otrkārt, veicināt sociālo un pilsonisko līdzatbildību par sabiedrībai (arī ja tā ir pavisam neliela sabiedrības daļa, kā kaimiņi, ģimene, rajons) svarīgiem sociālajiem jautājumiem un aktivitātēm. Piemēram, līdzekļu vākšana patversmei vai apmācību organizēšana pirmsskolas bērniem utml.; treškārt, programmai būtu jāveicina tādas valsts attīstību, kurā valdība (arī mikrolīmenī) ir atbildīga par saviem lēmumiem un darbiem sabiedrības priekšā, tā pieņem caurskatāmus lēmumus un atskaitās sabiedrībai.
Citiem vārdiem sakot, “lielā sabiedrība” ir mēģinājums atdzīvināt pilsoniskā pienākuma apziņu indivīdā un atgriezt ticību, ka sabiedrība spēj ietekmēt lēmumus, kas skar tās attīstību un labklājību, vienlaikus arī uzņemoties vienādu daļu atbildības par valsti (tātad arī par valdības darbu un kļūmēm).
Bez šaubām, iedvesmojoša doma tiem, kam pilsoniskā pozīcija un sociālais aktīvisms kaut kāda kopīga labuma vārdā (un, manuprāt, Latvijā par tādiem pagaidām tikai piedzimst) ir visnotaļ pievilcīga doma. Ja vēl to personalizē tik harismātisks līderis kā Kamerons, britus var tikai apskaust un jautāt – kā es varu pieteikties? Taču nezin kādēļ šis brīnums arī tik atvērtā un it kā pilsoniski izglītotā sabiedrībā tā arī nav noticis –
“lielās sabiedrības” ideja šobrīd ir pazudusi starp krīzes raisītiem protestiem pret valdības budžeta cirpšanas iniciatīvām, multikulturālas/reliģiskas/etniskas sabiedrības sociālpolitiskajām blakusparādībām, karaliskajām kāzām un X faktoru.
Doma, neskatoties uz rezultātiem, kas īsti neliek sajūsmā sist plaukstas (var jau būt, ka ieskrējienam vajadzīgs laiks), vēl aizvien šķiet pareiza, vērtīga un pat visnotaļ aizgūstama. Taču ir ļoti svarīgi apzināties kļūmes un šķēršļus, lai, mēģinot ko tādu “piemērīt” Latvijā, mēs nesaražojam kārtējo “pozitīvisma” kampaņu bez praktiskas rīcības seguma. Pirmkārt, izmantot šādas idejas priekšvēlēšanu kampaņā un pat uzticēt šīs idejas virzīšanu un līdera lomu politiķim ir greiza doma, pat ja teorētiski tā ir pareiza, – politiķiem taču ir jātiecas uz tādu sabiedrību, kurai pilsoniskā līdzdalība nav tukši vārdi, bet gan zināma dzīves patiesība (kā tad vēl radīt labklājību sabiedrību, ja ne pašu rokām?). Ne bez pamata eksperti ir norādījuši Kameronam, ka viņš savu “lielās sabiedrības” konceptu no visnotaļ atbalstāmas idejas ir pārvērtis par priekšvēlēšanu sabiedrisko attiecību vingrinājumu (pat ja pēc būtības tas tāds nav). Līdz ar reitingu var nogrimt arī laba ideja, par kuras “seju” (apzināti vai ne) ir kļuvis politiķis. Turklāt šāda veida iniciatīvas ir ilgtermiņa projekts, kuru nedrīkst pakļaut vēlēšanu ciklam, kādā dzīvo politikas veidotāji.
Otrkārt,
iniciatīvas par sabiedrības līdzdalības un pilsoniskās pozīcijas veicināšanu nedrīkst “uzspiest no augšas”.
Un runa nav tikai par dabisko skepses un pretestības līmeni, kāds piemīt mums visiem (jā, arī man), līdzko saņemam līdzvērtīgu piedāvājumu no politiķiem vai “augšas” (valdības/ministrijām utt.). Ir svarīgi, ka sabiedrībā vispār ir “pieprasījums” pēc šāda veida līdzdalības projektiem, pilsoņiem ir pareiza izpratne par to jēgu un pietiekams atbildības līmenis par savas rīcības un lēmumu sekām. Bez premjera ierosmēm par “lielo sabiedrību” Lielbritānijā ir arī gana daudz “tautas” iniciatīvu ar, iespējams, ideoloģiski piezemētākām, taču praktiski daudz efektīvākām idejām. Jau vairākus gadus Lielbritānijā tiek realizēta „lielo pusdienu” iniciatīva. Tās pamatā vienkārša ideja – vienā dienā ļaudis ir aicināti vienoties ar saviem kaimiņiem rajonā vai ielā un organizēt kopīgas pusdienas, kurās var labāk cits citu iepazīt, apmainīties ar prasmēm, idejām, pieredzi un pie reizes uzlabot drošību un sociālo vidi savā rajonā, jo “savējie” savējos taču aizstāvēs, sapratīs un palīdzēs (skatīt vairāk: Big Lunch). Un uz tāda sociālās integrācijas pamata jau var būvēt krietni nopietnākus līdzdalības projektus.
Visbeidzot, ir ārkārtīgi svarīgi prast pareizi aizraut un iedvesmot (nejaukt ar “iestāstīt” un “uzspiest”). Ar augstu negatīvisma līmeni sabiedrībā jebkura, pat vislabāk plānotā un ar skaistākajiem mērķiem apveltīta iniciatīva, nepareizi pasniegta, var ātri pārvērsties par destruktīvu mehānismu kārtējai dusmu, aizvainojuma un sūdzību publiskai apspriešanai. Vai vēl ļaunāk – politisku lozungu “Visu varu padomēm!” stilā. Līdzdalība nav cīņa par varu, tā ir iespēja uzņemties atbildību par sevi, ģimeni, kaimiņiem un, nepārprotiet mani, arī valsti.
Un es nesajaucu secību – visam jāsākas no maziem cilvēkiem un mazām idejām.
Tikai tā pēc daudziem gadiem sabiedrība būs gatava izaugt līdz tādai “lielajai sabiedrībai”, par kādu runā Deivids Kamerons.
Komentāri