20. gadsimta sākumā divi šķietami nopietni un ārzemju universitātēs studējuši latviešu zinātņu vīri – Berlīnes Universitātes tautsaimniecības profesors un viens no vēlākajiem Latvijas augstskolas jeb universitātes dibinātājiem Kārlis Balodis un filozofs, vēlākais Kanta biedrības dibinātājs Pēteris Zālīte – devās izpētes braucienā uz Brazīliju.
Ceļot pāri visai pasaulei un viņpus ekvatoram viņus mudināja ideja par visas latviešu nācijas pārcelšanos prom no štruntīgā klimata un Krievijas rietummalas provinces uz tautas ilgtspējīgai, kā tagad saka, attīstībai labvēlīgāku vidi.
Abu brauciens varēja beigties arī gaužām bēdīgi, jo, kā atmiņās rakstīja Balodis, pie tropu apstākļiem nepieradušie pētnieki bez dzeramā ūdens un pārtikas rezervēm reiz bija attapušies mūžameža vidū un karstuma izraisītā dulnumā gandrīz iekrituši aizā. Dzert nācies no aizdomīgu dzīvības formu apdzīvotas plančkas un tādā garā.
Tomēr Balodis ar Zālīti laimīgi atgriezās, un arī pārcelšanās spars nebija zaudēts. Tika savākti līdzekļi un divi duči izceļotāju, un viņi Brazīlijā atgriezās. Diemžēl viss negāja, kā plānots.
Būtiska pārcelšanās plāna daļa bija Brazīlijas valdības solītie pabalsti ikvienam ieceļotājam, kas tur grasīsies sākt nodarboties ar lauksaimniecību. Kaut kādu iemeslu dēļ ar pabalstu izmaksu iebraukušajiem latviešiem valdība kavējās, dzīves līdzekļi ātri vien izsīka, strādāt diez ko tropiskajā karstumā negribējās, un vispār – klimats tika atzīts par latviešu cilvēkam nepiemērotu. Bija vien jābrauc atpakaļ.
Ekvators ir iedomāta riņķa līnija, kas zemeslodi apjož tieši pa vidu, sadalot to divās vienādās puslodēs. Riņķa līnijas centrs atrodas tur, kur iedomāto apli caurdur abus Zemes polus savienojoša ass. Mūsu pasaules uzbūve – ar pasauli šajā gadījumā saprotot tās cilvēku apdzīvoto daļu jeb Zemi – ir tieši tik vienkārša.
Taču bija jāpaiet krietni ilgam laikam, lai pie šādas ainas nonāktu un puslīdz vienotos, ka tieši tā arī ir. Plakanas pasaules kartes, kuru centrā ir Jeruzaleme (vai Roma – kas nu kuram), pasaules iekārtojums, kurā Zeme kā tāds plācenis balstās uz pasaules okeānā peldošiem vaļiem, ziloņiem vai sazin kādiem vēl zvēriem, gravīras ar atlocītu Visuma/pasaules malu, aiz kuras pamanās palūkoties vērīgs zinātnieks, – tas viss ir bijis un nu jau kādu laiku tiek uzskatīts par vēsturi.
Tomēr ne gluži, jo, kā liecina nesen veikts SKDS pētījums, vismaz trešdaļa latviešu ir pārliecināti, ka dzīvo pasaulē, kuras uzbūve krietni vien atšķiras no tās, kas tiek mācīta skolās un pieņemta par dotu lielumu nu jau krietni ilgu laiku. Proti, viņi ir pārliecināti, ka Saule riņķo ap Zemi, nevis otrādi.
Saprotams, šo ziņu atkarībā no temperamenta var uzskatīt vai nu par komisku un vienkārši par to “ierēkt”, vai par traģisku un tātad pamudinājumu šausmināties, kaut ko nosodīt vai meklēt vainīgo. To visu var darīt, taču, manuprāt, ir vēl kāda iespēja. Mēs varētu mēģināt palūkoties, vai dīvainam – sauksim to tā – priekšstatam par pasaules iekārtojumu nevarētu būt kāda saistība ar citām un pavisam ikdienišķām dīvainībām.
Esmu dzirdējis, ka patlaban Latvijas iedzīvotāji caurmērā par nākotni domājot 18 mēnešu perspektīvā, gadu iepriekš šis skaitlis esot bijis vien seši līdz deviņi mēneši. Tāda pavisam īsa, neskaidra un miglā tīta nākotnīte.
To, ka laiks vismaz kopš Einšteina laikiem ir relatīvs vismaz fizikā, mēs – nu labi, vismaz daļa no mums – labi zinām. Tomēr, kā liecina fiziologu, psihologu un psihiatru pētījumi, relatīvs laiks, visticamāk, ir arī tajā nozīmē, ko mēs varētu dēvēt par laika izjūtu, un šādai relativitātei pat tiek meklēti un atrasti diezgan ticami izskaidrojumi. Stāsti par to, ka slīcēja acu priekšā paguvusi pazibēt visa viņa dzīve, bet tējkanna nesāk vārīties, kamēr uz to skatās, mums visiem ir labi zināmi, taču tajos, iespējams, ir kas vairāk par triviāliem sadzīves iespaidiem vai ģimeņu nostāstiem. Tāpat kā “labi zināmajā patiesībā”, ka vecu cilvēku laika uztvere (un “ātrums”) atšķiras, teiksim, no bērna laika uztveres. Neiedziļinoties augstākās nervu darbības un smadzeņu darbības fizioloģijā, var teikt, ka laiks “kļūst lēnāks” brīžos, kad mēs pievēršam uzmanību arī “telpai”, bet “paātrinās”, kolīdz neliekamies par to ne zinis. Uzlieciet vārīties tējkannu un ar hronometru, kas nu jau ir katrā mobilajā tālrunī, pārliecinieties paši – lai gan vārīšanās laiks hronometrā būs viens un tas pats, jūsu sajūta atšķirsies atkarībā no tā, vai blenzīsiet uz tējkannu vai arī šajā laikā darīsiet ko citu.
Citiem vārdiem sakot, mūsu attiecības ar laiku ir ļoti cieši saistītas ar to, kādas ir mūsu attiecības ar visu, kas mums apkārt, jeb telpu. Un, visticamāk, arī ar mūsu priekšstatiem par to, kāda ir šī telpa. Zeme riņķo ap Sauli vai otrādi? Tā ir apaļa vai plakana kā plācenis? Jā, starp citu, – kas slēpjas aiz apvāršņa?
Nesen kāds paziņa, kurš nodarbojas ar burāšanu, pievērsa manu uzmanību šķietami pašsaprotamam un labi zināmam faktam, kam ikdienā tomēr piemīt indeve no mūsu apziņas pačibēt. “Mēs taču zinām, ka apvārsnis ir perfekta riņķa līnija,” viņš teica. “Taču to visā pilnībā var apzināties vienīgi jūrā.”
Viņš gan neko neteica par šīs riņķa līnijas centru, taču tas tāpat ir skaidrs. Apvārsnis ir riņķa līnija, kuras centrā esi tu pats – apvāršņa vērotājs.
Pasaulē, kas beidzas līdz ar apvārsni, centrs esi tu pats. Pasaule, kurā ekvators un apvārsnis ir viena un tā pati līnija, nevar būt apaļa.
Un, ja jau tā nav apaļa, tajā ir iespējamas arī citas nobīdes no mums labi zināmajiem fizikas, ģeogrāfijas, bioloģijas un citu nozaru atklājumiem. Jā, un arī ar laiku tur droši vien var notikt visādi zili brīnumi. Teiksim, tā pati tējkanna. Viens būtu mirt nost no garlaicības un blenzt uz tās plastmasas sāniem, gaidot kamēr tā vārīsies, bet pavisam kas cits – dzīvot ar pārliecību, ka šajā gaidīšanas laikā tējkanna pagūs pārvērsties par alumīnija katliņu, kurā vārās olas, vai tosteri, kurā grauzdējas maizītes. Dzīve, iespējams, kļūtu pat interesantāka, taču mūsu spēja prognozēt notikumus vai kaut ko plānot nākotnē krietni vien ciestu.
Pieminētā domāšana domāt par nākotni 18, 9 vai 6 mēnešu perspektīvā, manuprāt, vistiešākajā veidā ir saistīta ar mūsu spēju raudzīties uz tējkannu, t. i., – pasauli. Un šī spēja necik daudz nav mainījusies nedz kopš dzimtbūšanas atcelšanas 19. gadsimtā, nedz profesora Baloža un Pētera Zālītes ceļojumiem uz Brazīliju. Mēs dzīvojam pasaulē, kuras robeža ir apvārsnis, bet mēs paši – tās centrs. Mēs dzīvojam pasaulē bez ekvatora, un līdz ar to
uz latviešiem neattiecas vērojums par to, ka tautas, kas dzīvo tālāk no ekvatora un tātad mainīgākos klimata apstākļos, ir orientētas uz plānošanu un domāšanu par nākotni, bet tautas, kas dzīvo tuvāk ekvatoram, laiku redz kā visai nemainīgu.
Lai arī relatīvs dažādās nozīmēs, laiks tomēr ir kaut kas, ko mēdz aprakstīt kā sev piederošu – mūsu laiku kāds (vai mēs paši) var iztērēt, mūsu laiks var būt “dārgs”, jā, reizēm mēs pat sakām, ka laiku “var nopirkt”.
Taču ar īpašumtiesībām latviešiem tā nu ir kā ir. Pārlecot pāri gaužām īsajam Latvijas brīvvalsts laikam no 1918. līdz 1940. gadam, faktiski lielākā vēsturiskās pieredzes daļa mums saistīta ar apstākļiem, kuros privāts īpašums ir bijis drīzāk izņēmums, bet bieži vien – arī neiespējamība. Saprotams, par kādu gan īpašumu varēja būt runa dzimtbūšanas laikos. Arī padomju laikā privātīpašums bija iespējams drīzāk kā izņēmums.
Tas, protams, ir tikai minējums, taču, iespējams, šādos apstākļos un laika gaitā ir izveidojusies tik liela kāre pēc sava privātīpašuma, pēc “sava kaktiņa, sava stūrīša zemes”, ka šī motivācija arī kļūst par vienīgo pasaules robežas iezīmējošo nosacījumu.
Vienalga, vai tās būtu agrārās reformas laikā no sadalītajām muižu zemēm izveidotās sīksaimniecības, braukšana “pēc zemes” uz Brazīliju vai Sibīriju, došanās pēc labākas dzīves uz Īriju, kultūras dzīves iekārtošana bēgļu sabiedrībā Pirmā pasaules kara laikā Maskavā vai “dīpīšu” nometnēs Vācijā, trimdas svētdienas skolu, klubu un pansionātu izrotāšana ar tautisku svečturi, lina dvieli un koka šķīvi, – tajā visā samanāms šis plakanais pasaules uzskats ar pašu vērotāju allaž tās centrā. Citiem vārdiem sakot,
latvieša pasaule ir tur, kur ir viņš pats, kur ir kaut kas, kas viņam pieder un par ko viņam nav drošas pārliecības, ka jau tuvākajā laikā tas viņam netiks vardarbīgi atņemts.
Saprotams, šādos apstākļos (izdzīvošanas cīņā, tā teikt) ir pieļaujamas dažnedažādas cūcības un riebeklības, jo uz spēles ir likts “viss” (mana pasaule), kuru citi (tie, kas aiz manas pasaules robežām jeb apvāršņa) man tā vien tīko atņemt. Nelaime vienīgi tāda, ka šie citi dzīvo tieši tādās pašās mazajām vinila skaņuplatītēm līdzīgās pasaulēs.
Savā ziņā būtu pat grūti iztēloties vēl ideālāku klientu dažādām banku un augļotāju kantoru piedāvātām kreditēšanas un līzinga iespējām – tas ir cilvēks, kuram nekad nekā nav bijis, un viņš vēlas nopirkt visu un uzreiz. Ar to saprotot gan laiku, gan telpu jeb pasauli. Kā redzams no pēdējo gadu vēstures, latvieši šo lomu ir nospēlējuši ar atzīstamu meistarību. Un kārtējo reizi attapušies ar pliku pakaļu uz mūrīša.
Ticiet man, ziņā, ka šogad mēs par nākotni domājam 18 mēnešu perspektīvā, nav itin nekā iepriecinoša. Jo lielākajai daļai pat šajā pusotrā gadā pilnīgi nekas nepiederēs. Vai piederēs tikai viņu parādi.
Un tas vistiešākajā veidā atspoguļosies, ja tā var teikt, arī attiecībās ar laiku. Cilvēkam, kuram nekas nepieder, nepieder arī laiks. Un tad nu viņš dodas to meklēt – uz Brazīliju, Īriju vai vēl kaut kur. Pat nepamanīdams, ka dzīve komunālajā dzīvoklī un 14 stundu darbadiena 7 dienas nedēļā ne ar ko neatšķiras nevienā pasaules malā, vienalga, vai tā būtu Īrija vai Ugāle, jo tavas pasaules robeža ir tikai apvārsnis, bet tava pasaule ir tikai tur, kur esi tu pats. Bet, kas notika ar dullo Dauku, mēs taču labi zinām jau kopš skolas laikiem.
Komentāri
A mntiue saved is a minute earned, and this saved hours!