www.creativecommons.org

Kopš iekšzemes kopprodukta (IKP) ieviešanas Otrā pasaules kara laikā tas ir kļuvis par visbiežāk citēto ekonomisko indikatoru. Gadu no gada, ceturksni no ceturkšņa šo skaitli izmanto kā rādītāju, cik ekonomiski labi mums sokas. Latvijas IKP izaugsme tiek uztverta par optimistisku rādītāju izejai no krīzes. Taču jau gadu desmitiem eksperti apgalvo, ka IKP ekonomikas izaugsmi atspoguļo nepilnīgi, tāpēc ir absurdi īstenot politiku, kas ir vērsta uz IKP palielināšanu kā valsts labklājības veicināšanu.

Vai visas izmaksas ir arī ieguvumi?

Viena no galvenajām IKP rādītāja nepilnībām ir tā, kas tas mēra darbības, nevis ieguvumus. Visas ekonomiskās darbības – vai tie ir ieguvumi vai izmaksas – aprēķinos tiek uzskaitītas kā vienādas, līdz ar to netiek izšķirts, vai tās sabiedrības labklājību veicina vai arī mazina.

Precēm ar vienādu pārdošanas cenu tiek piešķirta vienāda vērtība neatkarīgi no tā, kas tās ir par precēm. Gan pienam, gan cigaretēm, lai arī viena no šīm precēm tiek uzskatīta par veselību uzlabojošu, bet otra ­– par veselībai kaitīgu, iedzīvotāju labklājības mērījumos tiek piešķirta vienāda vērtība, un, jo vairāk šīs preces tiek pirktas, jo lielāks ir valsts IKP un līdz ar to atbilstoši teorijai – lielāka iedzīvotāju labklājība. Taču patiesībā gadījumā ar lielu cigarešu patēriņu (pretēji IKP teorijai) šis par iedzīvotāju labklājību uzskatītais rādītājs tikai bojā iedzīvotāju veselību un palielina veselībai nodarītā kaitējuma novēršanas izmaksas. Lai gan iedzīvotājiem tas nodara zaudējumus, IKP mērījumos tā tiek atzīta par pozitīvu tendenci, un tas ir otrs IKP kā iedzīvotāju labklājības rādītāja paradokss.

Izmaksas cigarešu izraisīto seku novēršanai IKP aprēķinos tiek pieskaitītas pie ekonomiskajiem ieguvumiem. Pie tādiem tiek pieskaitītas arī citas aizsardzības un atjaunošanas izmaksas. Tās var būt gan dabas katastrofu novēršanas izmaksas, gan izmaksas, kas rodas, pieaugot iedzīvotāju skaitam un urbanizācijai. To vidū var minēt noziedzības novēršanas, ceļu būvniecības vai skolas attīstības izmaksas. Aprēķinot valsts IKP, visas šīs izmaksas to palielina, taču kritiķi uzsver, ka laikā, kad IKP pēc definīcijas attiecas uz pirktspējas palielināšanos, līdz ar to arī uz iedzīvotāju labklājības palielināšanos, iepriekšminētās izmaksas patiesībā attiecas uz to, kas mums jau ir, nevis uz to, ko mēs varam nopirkt papildus. IKP ir noderīgs, lai redzētu datus par kopējo naudas plūsmu, taču tas ir apšaubāms atskaites punkts, vai šajā gadā valstij ir klājies labāk vai ne. Vēl jo vairāk – tā kā tiek izmantots tik nepilnīgs rādītājs, ir muļķīgi īstenot politiku, kas ir vērsta uz IKP palielināšanu kā valsts ekonomiskās labklājības izaugsmi.

Vai pirktspējas palielināšanās nozīmē arī labklājības palielināšanos?

Pēc teorijas, IKP pieaugums liecina par ekonomiskās izaugsmes palielināšanos un līdz ar to – par dzīves kvalitātes paaugstināšanos. Tiek uzskatīts, ka valstīs ar augstu IKP attiecīgi būs zema bērnu un māšu mirstība, augsta lasīt un rakstīt prasme un vēl virkne citu rādītāju būs labi. Tiesa, antropologi Franke (Richard W. Franke) un Šasins (Barbara H.Chasin) savā darbā “Kerala: Radical Reform as Development in an Indian State” atklāj, ka zems vai augsts IKP nebūt neliecina par tādu pašu korelāciju attiecībā uz dzīves līmeni. Autori apraksta, ka šajā Indijas štatā vienlīdzīgas resursu sadales dēļ gan starp vīriešiem un sievietēm, gan starp pilsētu un lauku teritorijām, augstākajām un zemākajām kastām ir izdevies nodrošināt augstu lasīt un rakstīt prasmi, 75–80 gadu mūža ilgumu, trīsreiz mazāku zīdaiņu mirstību nekā vidēji Indijā, augstu veselības aprūpes pieejamību un vēl citus rādītājus, kas parasti tiek minēti attiecībā uz augsti attīstītām valstīm. Taču šajā Indijas štatā tas viss tika panākts, neraugoties uz ļoti zemo valsts kopproduktu. 1986. gadā IKP Keralā bija 182 ASV dolāru, salīdzinājumā – vidējais rādītājs Indijā kopumā bija 290 ASV dolāru un 4,500 dolāru ASV. Lai gan oponenti to varētu uzskatīt par izņēmumu, eksperti apgalvo, ka tas ir tikai viens piemērs, kas apliecina likumu.

Kā aprēķina IKP, un kāpēc šie aprēķini ir nepilnīgi

Galvenais un, iespējams, visvienkāršāk izskaidrojamais arguments, kādēļ tiek uzsvērts, ka pēc IKP rādītāja nevar precīzi noteikt tautas labklājību, ir tas, ka IKP netiek ietverti daudzi elementi ar ekonomisko vērtību. To vidū ir arī brīvprātīgais darbs un tādas ārpustirgus darbības kā mājsaimniecības darbi. IKP aprēķini pilnībā ignorē arī daudzus tiešos ekonomiskos ieguvumus no apkārtējās vides. Ekonomists Andris Strazds, piemēram, raksta, ka

sēņu nozare veido 0,2–0,3% no Latvijas iekšzemes kopprodukta vērtības. Katru gadu Latvijas mežos tiek salasītas sēnes 35,9 miljonu latu vērtībā, liecina Zemkopības ministrijas dati, taču tas viss netiek iekļauts aprēķinos par valsts ekonomiku.

IKP aprēķinos netiek ietverta arī ēnu ekonomika, kas, pēc dažādām aplēsēm, Latvijā pēdējos gados bijusi no 11% līdz pat 41%. Tas nozīmē, ka daļa saražotā IKP statistikā neparādās un IKP vērtība samazinās.

IKP pilnībā ignorē bezdarbu, nevienlīdzību, paredzamo dzīves ilgumu, izglītības un veselības aprūpes sistēmas kvalitāti, brīvo laiku, kā arī ienākumu sadali. IKP rādītājs, kas aprēķināts uz vienu iedzīvotāju, atspoguļo vidējo skaitli, un pēc tā nevar spriest, kāda iedzīvotāju daļa dzīvo nabadzībā un kāda – pārticībā.

IKP kā ekonomikas attīstības teorijas pamatā ir uzskats, ka iekšzemes kopprodukta pieaugums nodrošina iedzīvotāju ienākumu palielināšanos. Savukārt ienākumu palielināšanās nozīmē, ka palielinās iedzīvotāju pirktspēja un uzlabojas arī labklājība. Taču cik šis pamatojums ir patiess, un vai pieaugums vienmēr ir labs?

Vēlme dzīvot labi vai apliecināt sevi, gūstot arvien jaunus panākumus un arvien lielākus ienākumus, var būt pat tik liela, ka labklājības līmenis kļūst arvien mazāks. To atspoguļo amerikāņu ekonomista Ričarda Īsterlina (Richard Easterlin) vārdā nosauktais fenomens – Īsterlina paradokss, kas atspoguļo laimes saistību ar materiālo stāvokli un ienākumu līmeni.

Īsterlina paradokss raksturo parādību angliski runājošās sabiedrībās, ka cilvēki ar ekonomiskām darbībām cenšas aizvien vairāk uzlabot savu dzīves līmeni. Viens no ekonomiskā modeļa paradoksiem ir tas, ka sabiedrība tiek pārvaldīta ar bezpersoniskiem un visaptverošiem līdzekļiem, piemēram, nepieciešamību pēc produktivitātes, lielāka piedāvājuma, vienlaikus prasot indivīdam būt unikālam. Citiem vārdiem sakot, labklājības ekonomiskais modelis prasa cilvēkiem aizvien tiekties pēc vieniem mērķiem, augstāka sociālā statusa, ienākumiem un reizē norāda, ka tiem vajadzētu būt individuāliem un īpašiem. Nespējot iegūt apsolīto laimi, kas it kā pienākas par sasniegto, apmierinātības sajūtas, prieka, gandarījuma vai citu pozitīvu emociju nav. Tādējādi vēlreiz tiek apliecināts – materiālie labumi vieni paši nerada labklājību.

Sociālekonomiste Beverlija Sērla (Beverly A. Searle) norāda, ka nelaimīgas ir nevienlīdzīgas sabiedrības. Labklājību veido nevis materiālais īpašums, bet gan salīdzinājums. Līdz ar to labklājība kļūst par relatīvu sociālo stāvokli, kurā sevi salīdzina ar citiem. Ja visi cilvēki ir vienā līmenī ar vienādām iespējām, neviens nejutīsies labāk vai sliktāk par citiem. Labklājības saknes ir meklējamas nevis materiālos apstākļos, bet gan sociālos salīdzinājumos. Tādējādi labklājības šķērslis var būt gan nabadzība, gan turība – vienmēr kāds var būt turīgāks par nabagiem un bagātāks par turīgajiem. No otras puses, cilvēkiem ir dažādi mērķi un dzīvesveids, viņi ir cēlušies no dažādām sociālajām grupām, tāpēc panākt absolūtu vienlīdzību, lai neviens sabiedrības loceklis nejustos sliktāks vai nepilnvērtīgāks par citiem, ir grūti. Turklāt, ja visi būtu vienādi, cilvēkiem būtu grūti novērtēt pašiem savu labklājību. Vēl vairāk – ja cilvēkiem nav ar ko salīdzināt savu dzīves turību, viņi nemaz nevar dzīvot labklājībā, jo nenovērtē to, apgalvo Sērla.

Creative Commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu Scenāriji.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt.