Drošības gaidās

Iepazīstoties ar mūsu politisko spēku piedāvājumu prātā neviļus rodas līdzība par jaunekli, kurš ļoti grib precēties, taču neapzinās, kas tās precības īsti ir – ka vajag līgavu, ancuku, baznīcu un gredzenu, ko brūtei maukt pirkstā; pēc tam siltu māju, kur dzīvot ar drošiem logiem un durvīm, kā arī iztiku un citas dzīvei vajadzīgas lietas.

Un tā viņš klīst pa ciemu ar savu karsto vēlmi, taču nemāk uzdot jautājumus, lai saņemtu savai vajadzībai atbilstošas atbildes. Būtu patiesi jauki, ka visi latvju politisko realitāti precēt gribētāji saprastu – kas īsti būs jādara pēc kāzām (vēlēšanām): ka jābūt redzējumam uz visām Latvijas politikas nozarēm; ka politiskajiem spēkiem ir jāspēj piesaistīt kompetentus speciālistus, kas rada pilnīgu politisko piedāvājumu. Līdz politiskā piedāvājuma formulēšanai ir jāspēj uzdot jautājumi un rast atbildes, citādi man ir bažas, ka pēc vēlēšanām mēs varam labākajā gadījumā nonākt mājā bez jumta, logiem vai durvīm, kas neradīs drošības sajūtu nevienam šajā sabiedrībā.
Kas ir valsts iekšējā drošība?
Valsts iekšējo drošību, tāpat kā jebkuru jēdzienu, var interpretēt gan šaurākā, gan plašākā nozīmē. Plašākā nozīmē valsts iekšējā drošība ir jebkura lieta vai darbība, kas sniedz pamatu normālai, drošai sabiedrības pastāvēšanai valsts iekšienē, ļaujot tai piepildīt savas ikdienas pamatvajadzības: gan fiziskās, gan mentālās – veselības un sociālā aprūpe, ekonomiskā drošība, izglītība, kultūra, tiesiskā paļāvība, – jo tikai pastāvot šim piepildījumam sabiedrība gūst vēlamo, tāpēc dzīvo mierā un drošībā. Šaurākā izpratnē mēs domājam sabiedrības fizisko drošību – tā saistās ar sabiedrībā pieņemto tiesību normu ievērošanu un sabiedrības locekļu aizsardzību no to pārkāpumiem. Tomēr jāsecina, ka caurlūkotās partiju programmas ir sastādītas vadoties nevis domājot par iekšējo drošību, kā par kompleksi risināmu jautājumu, bet no šauri resoriskas izpratnes, kas bāzēta esošo ministriju funkciju sadalē. Ir absolūti redzams, ka programmu priekšlikumi izstrādāti domājot – „tā, ja mēs dabūsim vadīt, lūk, šo ministriju, ko mēs te varētu izdarīt?” Šādā gadījumā vairs nav runa par piedāvājumu sabiedrībai problēmas „iekšējā drošība” risinājumam uz nākamajiem 4 gadiem, bet savu provizorisko (politiski resorisko) interešu formulēšanu. Šādu pieeju demonstrē praktiski visi politiskie spēki, daži no tiem pavisam klaji nosauc atsevišķas darbības: „pašvaldības policiju iekļaut valsts policijas Kārtības policijā (SC)” vai „cietumu reformas tieša sasaiste ar cietumu ēku kompleksu pārbūvi un sodu sistēmas maiņu (TB/LNNK/VL)”. Tai pat laikā daži apgalvojumi jebkuram interesentam izraisa neizpratni un sajūtu, ka kāds mēģina vēlētājus iebiedēt: „Mēs panāksim, ka pilsoņi noticēs tam, ka likuma pārkāpumam nenovēršami sekos sods (Vienotība)” vai „Drošība nākotnē nevarēs balstīties tikai uz apzinīgu likumpaklausību, papildus joprojām nepieciešams arī likuma spēks, kuru īstenos POLITISKĀ APVIENĪBA „PAR LABU LATVIJU!”. 

Nepiepildītās Gaidas portrets
Politisko spēku piedāvājumam, saskaņā ar iepriekš apzinātām sabiedrības vajadzībām, būtu vismaz jāatbild uz jautājumu: „Kā mēs varam labāk īstenot sabiedrības vēlmes un piepildīt vajadzības pēc drošības?” Sabiedrības gaidu pretpolā bieži vien atrodas tas, no kā sabiedrība baidās – tātad aizsardzības vajadzība. Tādējādi, pat ļoti metodiski neiedziļinoties, no pēdējo divu gadu aktualitātēm iekšējās drošības jomā ‘kā īlens no maisa lien laukā’ saturiskās sabiedrības drošības prioritātes, jeb – Ko mums vajadzētu darīt? Tādas kā: nepieciešamība veikt atkarību prevenciju un novēršanu, sākot ar alkoholu, narkotikām, beidzot ar azartspēlēm(prioritātēs min vien Par labu Latviju un Vienotība); vajadzība efektīvi rīkoties vardarbības gadījumos pret sievietēm un bērniem, tai skaitā seksuālu noziegumu gadījumos, pusaudžu likumpārkāpumu prevencija (atzīmē tikai Vienotība); aizsargāt Latvijas kibertelpu no noziedzīgiem tīkojumiem (uzsver tikai TB/LNNK/VL). Turklāt jāatzīmē, ka par tādu sabiedrības aktualitāti, kā no noziedzīgiem nodarījumiem cietušo personu tiesību aizsardzību nerunā vispār neviens politiskais spēks, neizdarot secinājumu, ka aiz katra noziedzīga nodarījuma, ko tik naski solās apkarot un novērst slēpjas vismaz viens (vai vairāki) sabiedrības pārstāvji – cietušie. Tādējādi saturiskais drošības piedāvājums ir ne tikai skops, bet arī pārvērš sabiedriskās drošības jomu par placdarmu t.s. „spēka struktūru” dēmoniskai cīņai ar likumpārkāpēju, pilnībā aizmirstot par to (sabiedrību, cietušajiem), kāpēc tad īsti šī cīņa tika aizsākta. Formālās sabiedrības drošības prioritātes, jeb – Kā mēs darīsim? Taisnības labad jāatzīmē, ka programmās tiek definētas metodes, ar kādām politiskie spēki grasās rīkoties, lai nodrošinātu iekšējo drošību: „Piešķirt iekšlietu ministrijai operatīvās darbības subjekta tiesības (SC); ieviest pastāvīgu noziedzības attīstības tendenču monitoringu gan visā valstī, gan atsevišķās pilsētās un novados, lai nodrošinātu policijas spēku stratēģisku sadali (SC); sadarbībā ar attiecīgajām Eiropas Savienības institūcijām robežsardzes jomā būtiski pastiprināsim ārzemnieku uzturēšanās un pārvietošanās kontroli (Par labu Latviju); Narkotiku izplatīšanu pārkvalificēsim par sevišķi smagu noziegumu (Par labu Latviju); veikt iekšlietu sistēmas funkciju auditu; sašaurināt birokrātiskās procedūras līdz minimumam, atslogojot drošības sistēmas darbiniekus savu tiešo pienākumu pildīšanai (Vienotība); sadarbības aktivizēšanu ar zemessardzi (Vienotība); policijas un zemessardzes sadarbība lai uzturētu sabiedrisko kārtību (ZZS); zemessardzes un jaunsardzes loma, uz kvalitāti orientētas policijas reformas (TB/LNNK/VL); cietumu reformas (TB/LNNK/VL; Vienotība). Tomēr būtiski atzīmēt, ka politisko spēku definētajām metodēm (darbības formām) ir maz kas kopīgs ar pašu atzīmētajām saturiskajām problēmām, proti, pašu definētais darāmais, nekādi neiet kopā ar pašu izvēlētajiem rīcības veidiem. 


Partiju un politisko apvienību programmas ir vajadzīgas tāpēc, lai nerastos situācija, kad politiskais spēks iegūst varu un nezina, ko ar to iesākt vai dara kaut ko pavisam greizu, tā, ka cilvēkiem kļūst pat bail, ko nākamo viņi no šīs varas sagaidīs. Piekrītu, visas situācijas nevar prognozēt, – tāpēc partiju un politisko apvienību programmās ir jābūt pamata uzstādījumiem, principiem, lai vēlētāji nobalsojot par konkrēto politisko spēku varētu būt droši – šis politiskais spēks TURĒSIES pie, lūk, šiem principiem. Drošība ir prognozējamība un paļāvība – citādi tā nav iedomājama!