Vai imigrācija ir vienīgais risinājums?

Vai imigrācija ir vienīgais iespējamais risinājums jau tuvākajā nākotnē arvien pieaugošajām Latvijas demogrāfiskajām un ar tām saistītajām ekonomiskajām un sociālajām problēmām?
Jautājumi par imigrāciju kā iespējamo īstermiņa risinājumu dažādām ekonomiskām vainām, parādās ik pa brīdim. Šķiet gan, ka pašreizējā momentā šīs domas būtu jāatmet divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, sabiedrībā (krievu un latviešu kopienas šajā ziņā ir līdzīgās domās) pastāv vienprātīga nostāja pret šo ideju. Šeit kombinējas vēlme pēc nacionāli un kulturāli viendabīgas sabiedrības un bailes par iespējamiem dažādu kultūru pārstāvju konfliktiem masveidīgas imigrācijas rezultātā. Latvijas iedzīvotāji būtu drīzāk ar mieru redzēt šo zemi pilnīgi tukšu, nekā ja to apdzīvotu kādi imigranti.
Otrkārt, patlaban šādiem imigrantiem vispār nav vietas, pastāvošā augstā bezdarba dēļ. Tāpēc objektīvi nav iedomājams, kurās nozarēs šādi viesstrādnieki varētu tikt piesaistīti. Savukārt, ja vienlaikus ar ļoti augstu vietējo iedzīvotāju bezdarbu, parādītos vēl viesstrādnieki, kuru dēļ darba atrašanas iespējas vēl mazinātos, no konfliktiem neizbēgt (Urbanoviča vārdiem – būs Biškeka).
Der arī atcerēties, ka fantāzijas par viesstrādniekiem, kuri varētu atrisināt mūsu problēmas, sakņojas koloniālā un diezgan ciniskā ekspluatatoriskā domāšanā. Sak’ – atbrauks pie mums ķīnieši, mēs viņus izspiedīsim kā citronus, maksāsim maz, izmitināsim vietās, kas līdzinās koncentrācijas nometnēm, bet pēcāk visus piespiedu kārtā deportēsim uz turieni, no kurienes viņi nākuši. Skaidrs, ka tās ir tikai fantāzijas, kuras nav īstenojušās pat ASV dienvidu štatos. Turklāt Latvijai, kurai nav nekādas koloniālās pieredzes, nevajadzētu pārmērīgi aizrauties ar šāda veida idejām.
Nupat tika ziņots, ka “Pasaules Bankas eksperti uzskata, ka izglītības un veselības aprūpes jomās mazināt valsts finansējumu vairs nevar un drošāka iespēja ietaupīt budžeta līdzekļus būtu, mazinot pensiju kopējās izmaksas.” (http://www.delfi.lv/news/national/politics/pb-drosakais-ietaupijums-butu-pensiju-izmaksu-mazinasana.d?id=33523781) Ko darīt ar pensijām?
Pensiju reforma būtu jāskata kontekstā ar citām reformām. Ir diezgan skaidrs, ka vienkārša pensiju samazināšana novedīs daudzus vecus cilvēkus neapskaužamā stāvoklī. Mēs kā sabiedrība, protams, varam nolemt, ka vecie veido nekam nevajadzīgu slogu. Šādu cinisku domāšanu varētu attiecināt arī uz slimajiem un noziedzniekiem. Tātad – ja jau viņi sabiedrībai ir tikai par apgrūtinājumu, samazināsim viņiem piešķirtās summas un skatīsimies, kurš izdzīvos. Tomēr šāda attieksme manuprāt neatbilst tam, ko mēs, Latvijas iedzīvotāji, vēlamies no savas valsts. Līdz ar to ir jāmeklē iespējas, paēdināt aitas, tā lai kāposts arī vēl paliktu laukā.
Šajā ziņā ir noteikti jāpārskata pensionēšanās vecuma slieksnis – tik tiešām nav pamata sūtīt (vai ļaut doties) pelnītā atpūtā cilvēkus, kuri ir vēl spēka pilni, var strādāt, ražot un paši maksāt nodokļus. Pensija pēc būtības ir domāta, lai nodrošinātu vecumdienas tiem, kuri vairs strādāt nespēj. Ir iespējami arī citi varianti – piemēram, veidot nodokļu atlaides vecajiem uzņēmējiem, veidojot dažādas pretimnākošas shēmas, lai padarītu naudas pelnīšanu vecajiem cilvēkiem vieglāku. Ir jāsaprot, ka ar pakāpeniski samazinātu pārtikas devu nav iespējams pieradināt ēzeli galu galā neēst pavisam (pēc Hodžas Nasredina parauga). Tas nozīmē – ja pensionāriem nemaksās valsts, kaut kur viņiem būs ēdiens un telpas jādabū. Parasti šādus samazinājumus kompensē neredzami mehānismi (skolotājai maza alga, bet bagāts vīrs, māsiņu slimnīcā trūkst – palātas mazgā slimnieku radi). Domāju, ka pareizāk ir šos mehānismus izveidot valsts līmenī nevis ļaut tiem brutāli veidoties brīvā tirgus apstākļos.
Ilgtermiņā ir vērts apsvērt arī inovatīvus mehānismus, kas saistīti gan ar demogrāfiju, gan iegūstamo pensiju. Tā, piemēram, ir zināms, ka dzimstība ir augsta tajās grupās, kurās bērni veido nozīmīgu ekonomisko ieguvumu vidējā vai ilgā termiņā. Eiropā šo principu mēdz saprast tā, ka dzimstību iespējams palielināt, ja valsts maksātu par bērniem. T.i., valsts it kā nodarbina vecākus bērnu radīšanas uzņēmumā un par katru produktu samaksā noteikto cenu. Tomēr šie mehānismi ne visai labi strādā. Tāpēc ieteicams meklēt veidus, kā būtu iespējams tik tiešām nodrošināt laimīgas vecumdienas tiem, kuri visvairāk ieguldījuši demogrāfiskās situācijas uzlabošanā. Tā, piemēram, iespējams piesaistīt pensijas lielumu bērnu skaitam – jo vairāk bērnu, jo pensija lielāka. Šādā gadījumā bērni tik tiešām kļūtu par ieguldījumu nākotnē nevis luksusa piederumu.